May 3rd, 2005

• Šis bija mans pelēkais, indējošais rīts.
• 5/3/05 12:12 pm
• Šodien pamodos kā vienmēr pēdējā laikā - pēc kādiem 9.00. Modinātājs tika ilgi spīdzināts. Klapēju to ik pēc piecām minūtēm un tā kādu stundu, līdz, kārtīgi sapurinājusi savu sarkano matu ērkuli un ar rokām izberzusi vēl joprojām miega pasaulē esošās acis, pie sevis klusi burkšķot izritinājos laukā no siltajiem palagiem, atstājot tur guļot murdzīgos un ar tukšuma sajūtu pārpildītos sapņus...
  ...
  Kārtējais sliktā garastāvokļa rīts. Kam pa virsu vēl nāca burvīgi apmākušās debesis. Uztaisīju smieklīgas brokastis, kas sastāvēja no sakaltušas baltmaizes doniņas, kam pa virsu uzblietēju prāvu biezpiena kārtojumu. 1 minūtē to visu apēdu, vēl 3 minūtēs apģērbos un uzliku skropstām viegli iezīmējošas tušas līnijas... Nākošajās 6 minūtēs sapratu, ka esmu slikts cilvēks un tāpēc teicu tev - atšujies...
  ...
  No mājas devos laukā drīzāk bēgot, klusi aizcērtot aiz sevis druvis. Tu sauci mani atpakaļ. Es tevi ienīdu. Tā vienkārši. Neizskaidrojami pēkšņi un elementāri. Ienīdu, ar visu savu lielo nicināmo, pukstošo aparātu krūtīs.
  ...
  Arā spēcīgi smidzināja... Debesis raudāja? Man arī gribējās... Uzbāzu uz galvas savu mazo kapuci, nosedzot seju cik vien tas bija iespējams. Taču lietus lāses vienalga skāra manu degunu, žodu, vaigus, viegli tos aprasojot... Pagriezu galvu pret debesīm un ar atvērtu muti aumaļām riju lietuslāses, aizmirstot par melnajiem tušas plankumiem zem acīm, aizmirstot par neizpratnē garām ejošiem lietussargiem, aizmirstot par pilnīgi visu. Šis bija mans pelēkais, indējošais rīts.
  ...
  Tad es izdomāju, ka pietiek iet. Apsēdos vienā no ierastajām metāla stieņu saslietajām pieturām, kurās parasti kā tādas mazas sēnes lietainā laikā ir sasēduši izmirkuši cilvēkveidīgi stāvi. Manā pieturā, manā pitstopā nebija neviena. Tā nu es tur sēdēju, uzslējusi dibenu uz stindzinoši auksta metāla soļiņa. Ausīs spēlēja spēcīgas mūzikas notis, kuras, neskatoties uz pārmērīgi lielo skaļuma intensitāti, vienalga ņēma un pārspēja mežonīgie peļķu šļaksti, kad tajās ietriecās kaucošas mašīnu riepas. Sēdēju un vēroju, kā man paiet garām viens, otrs, trešais....septītais...pārdesmitais...pārbāztais trolejbuss... Ar katru reizi lūkojos tajā ar pilnīgu vienaldzību, kad tas apstājās pie manām kājām pāris metru attālumā un aicinoši caur ķīkstoši atvērtajām durvīm mudināja sevī iekāpt. Šajā rītā es nolēmu kāpt tikai sevī...Kāpt tikai un vienīgi sevī kopā ar tām asaru pērlītēm, kas klusi un uzticīgi ritēja pār maniem vaigiem...
  
• Current Music: Pienvedēja piedzīvojumi - debess pils
• 2 commentsLeave a comment