April 15th, 2005

• Kas šodien pa datumu? 15tais? Šausmas... Tas laiks tik ātri skrien, tik žēl, ka tam nav vērtības...
• 4/15/05 06:27 pm
• Vēl vakar Tu klīdi pa Vecrīgas naksnīgajām ielām tik ļoti pozitīvu cilvēku uzlādēts, ka smaidīji vienā laidā. Pulkstenis bija kādas krietnas minūtes pēc 20.00. Tu atradies kādā diezgan noplukušā kabinetā un intervēji divus cilvēkus. Tev bija dota atļauja sarokoties ar šo cilvēku iekšējajām rokām. Un Tu to nevilcinoties darīji. Tev tas patika. Tā apziņa, ka Tu to drīksti, nevis Tu to dari slepus.
  Laukā jau satumsa. Ielas ietinās vieglā krēslas dūmakā. Tev bija jāiet. Pienākumi paveikti. Atsveicināšanās. Smaidi. Pulkstenis rādīja tikai devīto vakara stundu. Bet Tev likās, ka ir pagājusi vesela mūžīga...
  Tu izgāji uz ielas, kur cilvēkveidīgos ietērpos tērptas slāja pelēkas bezpersoniskas dvēseles. Tu smaidīji. Tu juties krāsaina. Tu staroji. Un Tu zināji, ka visi to redz. Un Tev tas patika.
  Tu gāji kādu satikt, lai kopā ar viņu ieelpotu netīro Rīgas gaisu. Tu smaidot gāji ātrā riksī... Tev bija jānokļūst līdz satikšanās vietai... Jau kavēji... Centrālā stacija - Doma laukuma mazais zaļais skatuviskais placītis...
  Tu traucies pie šī cilvēka klejojot pati savās domu ganībās, tāpēc Tev nekad prātā pat nenāca, ka pa šo te mazo ceļa posmu (15 minūšu lidojums caur cilvēku izveidotiem satrēgumiem pie luksaforiem) Tev nāksies uzskriet virsū tik daudzām vienā lielā apburošā dzīvā veselumā samīcītām atmiņām, kas liktu Taviem ceļiem savādi sagrīļoties un sirdij notirpt... Bet Tu viņas ignorēdama gāji tik tālāk. Gribējās skatīties atpakaļ, bet Tu noturējies kārdinājumam. Tu biji spēcīga. Biji. Esi. Emocionālais pacēlums bija kaut kur aizklīdis prom. Tu zināji, kas Tev to ir atņēmis. Ar rupju nemanāmu spēku izrāvis no iekšām. Sāpēja. Gan apziņa, ka Tu nepretojies, lai tas nenotiktu, gan tas, ka tām tik viegli tas izdevās... Bet Tu neapstājies... Turpināji tik iet ar savādu tukšumu krūtīs līdz satiki to, kurš Tevi gaidīja tajā mazajā, putekļaini necilu apstādījumu parciņā pašā Vecrīgas sirdī...
  Tajā dienā bija bezvējš. Cigarešu dūmu mutekļos viņa seja nebija saskatāma, bet Tu zināji, ka Tas ir viņš. Dūmi izklīda, bet redzētais nelika Taviem ceļiem sagrīļoties un sirds smeldzīgā vienaldzībā turpināja skaitīt jau ierastajā sirdspukstu ritmā... Klusā ceturtdienas pievakare ieslīga jau ikdienišķajās ielas skaņās un Tu saprati, ka vēlies atgriezties atpakaļ, bet bij jau par vēlu... Atmiņas izgaisa... ne jau no prāta, sirds, acu fotoalbumiem...bet no aizmugurē atstātām slikti apgaismotām Vecrīgas šķērsielām...
  
• Current Music: cranberries - bury the hatchet
• 1 commentLeave a comment