February 15th, 2005

• Brīnums ir acumirklīgs…
• 2/15/05 11:09 am
• Brīžiem mēs nokļūstam spēcīgā vētrā, kuru pat sinoptiķu spēkos nav paredzēt… Mēs nokļūstam sajūtu, emociju, izjūtu brāzmās un tās gāž mūs no kājām, ārda mūsu mūri, kuru mēs esam apkārt ap sevi uzcēluši, kad iepriekšējā reizē jau cits vētras putns bija bijis pietiekoši postoši nežēlīgs. Tu baidies atkal palikt kails, bet tā vien liekas, ka kaut kādiem augstākiem spēkiem par to ir nospļauties! Tāpēc aiz vieglas panikas maskas tu padodies, ļauj vējam noplosīt tavas vēl atlikušās bruņas un lido pretī nezināmajam, kur tevi vada instinkti un neizsakāms spēks… Kāds ir teicis: “ Iemīlēšanās – tā ir kaislība, un kaislībai vienmēr nāk līdzi ciešanas.” Taču kurš gan ir tik spēcīgs, lai spētu tai nepadoties?
  Viņa Viņu pirmo reizi ieraudzīja un ar to pietika, lai trejdeviņi pērkoni viņas prātu sadalītu sīksīkās neprāta drumslās….Mīlestība no pirmā acu skatiena? Laikam jau… Nekad nav bijis noslēpums, ka jūtu ķīmijai ir ātra reakcija uz cilvēka sirdi. Arī šoreiz.
  Pirmā, otrā, trešā, ceturtā tikšanās vairāku draugu lokā, kurām sekoja piektā – pati skaistākā no visām – pirmais īstais randiņš – iespēja beidzot pabūt divatā. Tikai diviem vien. Tā bija rudenīgi vēsa septembra pievakare. Vecrīgā iedegās pirmās laternas. Viņas labā roka atradās Viņa siltajā plaukstā. Otrajā Viņa turēja liesmojoši sarkanu rozes ziedu. Vārdi no Viņu mutēm guldzēja kā strauta čalas palu laikā pavasarī. Viņi staroja aiz laimes. Viņi ilgi klejoja pa neskaitāmām mazākām un lielākām ieliņām. Likās, ka viņu kājas nemaz nepieskaras vecpilsētas bruģim… It kā viņi būtu pacēlušies no zemes par pāris centimetriem augstāk. Vai Viņi lidoja?
  Cilvēku masas pēc darbadienas beigām bija pārpildījušas pilsētas centru. Bet Viņi neko neredzēja, neko nedzirdēja… Viņi bija savā pasaulē. Savā mazmazītiņajā pasaulē, kurā viņi nepārtraukti atklāja viens otru, kā arī sevi no jauna.
  Nokļuvuši krastmalā, Viņi apsēdās. Bija jau iestājusies melna nakts. Vējš dancoja Viņu matos… Daugava spēlējās ar milzīgiem viļņiem. Viņš izvilka no mugursomas šampanieti, pirms mirkļa kādā lielveikalā nopirktās plastmasa glāzītes. Skūpsti… Viņu mutes viena otru meklēja tik alkaini, ka Viņiem likās, ka nespēs viens no otra atrauties. Viņus apņēma sajūta, ka ir nokļuvuši pasakā. Viņa Viņu nosauca par brīnumu, taču Viņš aizrādīja, ka negrib tāds būt, jo brīnums ir tik acumirklīgs…
  Viņi sēdēja apskāvušies. Elpoja viens otra smaržu, reiba no tuvuma un dzirkstošā šampanieša. Pēkšņi debesis pretējā krastā pāršķēla daudzkrāsainas uguns puķes. Kā Viņi vēlāk ķircināja viens otru – kāds ir speciāli priekš Viņiem uzrīkojis maziņu uguņošanu. Atkal skūpsti… Miljoniem izsalkušu skūpstu…
  Nākošajā dienā Viņa no Viņa saņēma īsziņu: “Mana mazā trakā nāra…”
  Pēc 2 nedēļām Viņš Viņai atzinās mīlestībā. Viņa, Viņu maigi noskūpstot, arī pateica šos trīs maģiskos vārdus, taču zināja, ka tas nenāk no sirds. Viņš to juta un tas sāpēja. Viņa apzinājās, ka nebija gatava tādam pagriezienam, kaut arī tie bija tikai vārdi. Viņa nobijās. Viss notika par strauju. Viņa prasīja laiku, Viņš nesaprata. Uguns ar uguni bija jau radījis ugunskuru, bet nu tas viss draudēja kļūt par postošu ugunsgrēku. Daļēji nesapratnes, daļēji pēkšņi uznākuša saltuma dēļ…
  Viņi sāka viens otru sāpināt ar vārdiem, darbiem, ignorējot otra vajadzības, vēlmes un domas. Gāja viens no otra prom, bet vienmēr atgriezās… Līdz vienā dienā Viņa teica – PIETIEK – saprata, ka neredz tam jēgu, pārāk daudz kas stāvēja Viņu ceļā. Viņš Viņu lādēja, caur īsziņām kliedza: “Jūtos kā ar dunci sirdī atstāts karalauka vidū.” Viņa raudāja. Pirmo reizi mūžā raudāja salauztas sirds dēļ. Ienīda pati sevi un arī Viņu.
  Pēc gada Viņi atkal satikās. Nejauši. Viņa stāvēja un runāja ar savu draudzeni, līdz kādas rokas cieši viņu apskāva no muguras un aizsedza acis. Viņai sirds sitās kā dulla. Katrs Viņa vārds Viņai bija pakrūti žņaudzošs. Viņš izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Bārstīja komplimentus, saldi smaidīja. Viņš ilgojās Viņai pieskarties, Viņa gribēja, lai Viņš ātrāk iet projām, uzplēstās atmiņu rētas sūrstēja. Viņi atvadījās un atkal katrs aizgāja uz savu pusi. Savā dienasgrāmatā tajā dienā Viņa ieskrāpēja plosošas sāpes: Es Tevi TIK ĻOTI ienīstu! Par to, kas Tu esi un par kādu Tu pataisīji mani. Par to, ko Tu iemācīji un vēl nepaspēji iemācīt just. Par to, ka Tev atkal izdevās sašķobīt pamatus zem manām kājām un par to, ka es joprojām turpinu Tevi gribēt! Es Tevi ienīstu tik ļoti, ka sāp... NOLĀDĒTS!
  Laikam jau ne visām pasakām ir happy end, bet kas to lai zin… ja nu tomēr atkal kādā rudenīgi vēsā rudens pievakarē divas noklīdušas sirdis viena otru atradīs, bet šoreiz uz visiem laikiem un varbūt tas, kas būs starp viņiem, šoreiz būs…paliekošs brīnums.
  
• Current Music: nazareth
  Current Mood: nav vai ir
• 3 commentsLeave a comment