viens no iemesliem, kāpēc es parasti apzināti cenšos par cilvēkiem nedomāt slikti, ir tas, ka no tādām domām ir grūti tikt vaļā - liekas, ka visas darbības, rīcības, vārdi un pat kustības to apliecina. piemēram, ja cilvēks ilgstoši iedziļinās bezsakarā, kādu laiku (kas var būt pat vairākus mēnešus) es smejos līdzi, bet, ja sviesta kulšanu viņš neatšķaida ar kādu sakarīgu domu graudu, beigu beigās es tomēr pieņemu, ka viņš ir tukšpauris, un viss turpmākais, ko viņš saka vai dara, man liekas stulbi.
tas nav labi, jo gadās, ka, piemēram, reizi pusgadā arī tukšpauri pasaka kaut ko vērtīgu, un tad es to pat nešķirojot ieskaitu sviesta kategorijā.