es tikai par vienu lietu baidos.
skaidrs, ka zemestrīcēs vajag saglabāt mieru, atrast drošu vietu, pamukt no visa brūkošā un pār galvu grūstošā. izskriet ārā no siltās mājas un elpot tādu negribētu brīvību, bet tomēr. palaist visu vaļā, jo nav jau citas izvēles, un saradināties ar brīvību. tāda savdabīga sajūta.

un tad nāk cunami.

un tad es atkal tajā dubļu, gruvešu un nelaimju jūrā mēģināšu airēt ar savu mazo, piepūšamo laiviņu, mēģināšu ar prātu apiet emocijas un cīņā zaudēšu.

vēl jau viss ir mierīgi. ja nu tas ir mānīgi?