Kas ir jādara ar maziem kārdinājumiņiem?
Tiem ir jāļaujas.
Rezultātā man ir beidzies medus. (Izdzīvoja nepilnas 48 stundas)

Man uz galvas ir Rīga un pirkstos mūždien ieskrāpētas vagas.
Un galvā iekšā arī Rīga. Es tur arī ceļu nekam nederīgus zelta tiltus un nevienam nevajadzīgas gaismas pilis, kuras nevaru atļauties. Kredītus arī nav, kam paprasīt. Un vēl tur ir standarta maršruti pa standarta ieliņām, kur viss ir diezgan klasiski, paredzami un tīri. Tu tikai nebrauc uz Pļavniekiem vai Ziepniekkalnu, lūdzu.

Es ticu, ka šis periods ir vajadzīgs. Lai redzētu, lai saprastu, lai sakārtotu domas un izfiltrētu idejas.
Es ticu, ka šis haoss nebūs mūžīgs, vismaz ne tā, ka plosās visās frontēs vienlaikus.

Un nav gluži tā, ka man nebūtu citas iespējas kā ticēt - vēl jau vienmēr pastāv iespēja griezt vēnas, bet būsim godīgi: tas būtu tik neinteresanti. Jo trakāk iet, jo vairāk gribas dzīvot. Tīri ziņkāres pēc - lai redzētu, kas būs tālāk.