kā jau ierasts, 4.maijā skrējām Stipro skrējienā.
patīk tā tradīcija pirms pirmā (sieviešu) starta dziedāt himnu, jo kurš gan nezina, ka dziedāšana mazina uztraukumu un stresu. un tad, kad dažas sekundes vēlāk atskan starta šāviens, tu tāds mierīgi priecīgs sāc spriņģot pa pļavu uz priekšu līdz pirmajai plančkai, kur smaidam uz sejas pievienojas arī dubļi. :)
vēl man ļoti patīk, ka Stipro skrējiens ātri iemāca sadarboties cilvēkus, kuri teorētiski trasē ir konkurenti. dziļākā grāvī viens otru pastumj uz augšu, pēc tam padod citiem roku un visādi citādi cits citam izpalīdz. tā jauki. :)
šogad bija jūtami garāki pārskrējieni no viena šķēršļa līdz nākamajam, un arī dubļu bija krietni vairāk. mežā, kur līdz šim parasti par šķēršļiem ir bijuši samesti zari, šoreiz taciņas bija īsts cūkas sapnis - sulīgi melnzemes dubļi virs potītēm. izskatījās, ka tālāk, trasē, dažās vietās pat speciāli pievesta mālaina zeme, lai mīkstāk iestieg, lēnāk tiek uz priekšu un izmīcās no sirds. būtu interesanti paskaitīt, cik daudz neuzmanīgi aizsietu kedu tajos tika atstātas.
dubļu tranšejas, grāvji un dīķi pastiepti garāki, augstuma šķēršļi bez lielām izmaiņām. nu jau par leģendu ir kļuvis eļļainais, slīpais "stikla kalns", kas vismaz katram trešajam tēva dēlam/meitai liedz nokļūt Antiņa godā. meitenēm kā trases atklājējām parasti tiek svaigākā eļļa un slaidākais nošļūciens atpakaļ lejā, bet, kad meitenes eļļu uzslaucījušas ar drēbēm un noķēpājušas sienu ar dubļiem, pārējiem jau drusku vieglāk. klausot līdzjutējas Kitijas padomam, skrēju eļļas sienai uzreiz garām un vēlāk, kā ierasts, drusku nožēloju, ka pat nepamēģināju. visu pārējo izbridu, uzrāpos, izlīdu, uzkāpu, pārlecu un visos pārējos vajadzīgajos veidos pieveicu kā pieklājas.
liels respekts, ka šoreiz organizatori bija padomājuši par siltām dušām (ar garām rindām gan, bet tas pieder pie lietas) un arī tādām alternatīvām kā ugunsdzēsējs ar šļūteni, kas gan paspēja ar pamatīgu strūklu noskalot tikai kādu pusi gribētāju, jo tad cisternā izbeidzās ūdens. ja vēl nākamgad trasē būtu kaut viens dzirdināšanas punkts, būtu vispār laime, jo tādā saulē, siltumā un putekļos slāpes bija diezgan hardcore. :)
kā jau ierasts, pēc šādām izklaidēm kājas viscaur ir koši izraibinātas ar zilumiem, šogad vienīgi uz sejas pievienojies neliels nobrāzums - rāpjoties pāri 3 m baļķu sienai, līdzās esošā meitene, ceļot kāju pāri augšējam kokam, drusciņ ievilka man ar dubļainu kedu pa seju.
jebkurā gadījumā pasākuma bilancē ir tikai tīrs prieks, laime un nelielas muskuļu sāpes, un neizsakāms prieks un gandarījums par superīgi pavadītu dienu. (kā arī vienas bojā gājušas treniņbikses)
patīk tā tradīcija pirms pirmā (sieviešu) starta dziedāt himnu, jo kurš gan nezina, ka dziedāšana mazina uztraukumu un stresu. un tad, kad dažas sekundes vēlāk atskan starta šāviens, tu tāds mierīgi priecīgs sāc spriņģot pa pļavu uz priekšu līdz pirmajai plančkai, kur smaidam uz sejas pievienojas arī dubļi. :)
vēl man ļoti patīk, ka Stipro skrējiens ātri iemāca sadarboties cilvēkus, kuri teorētiski trasē ir konkurenti. dziļākā grāvī viens otru pastumj uz augšu, pēc tam padod citiem roku un visādi citādi cits citam izpalīdz. tā jauki. :)
šogad bija jūtami garāki pārskrējieni no viena šķēršļa līdz nākamajam, un arī dubļu bija krietni vairāk. mežā, kur līdz šim parasti par šķēršļiem ir bijuši samesti zari, šoreiz taciņas bija īsts cūkas sapnis - sulīgi melnzemes dubļi virs potītēm. izskatījās, ka tālāk, trasē, dažās vietās pat speciāli pievesta mālaina zeme, lai mīkstāk iestieg, lēnāk tiek uz priekšu un izmīcās no sirds. būtu interesanti paskaitīt, cik daudz neuzmanīgi aizsietu kedu tajos tika atstātas.
dubļu tranšejas, grāvji un dīķi pastiepti garāki, augstuma šķēršļi bez lielām izmaiņām. nu jau par leģendu ir kļuvis eļļainais, slīpais "stikla kalns", kas vismaz katram trešajam tēva dēlam/meitai liedz nokļūt Antiņa godā. meitenēm kā trases atklājējām parasti tiek svaigākā eļļa un slaidākais nošļūciens atpakaļ lejā, bet, kad meitenes eļļu uzslaucījušas ar drēbēm un noķēpājušas sienu ar dubļiem, pārējiem jau drusku vieglāk. klausot līdzjutējas Kitijas padomam, skrēju eļļas sienai uzreiz garām un vēlāk, kā ierasts, drusku nožēloju, ka pat nepamēģināju. visu pārējo izbridu, uzrāpos, izlīdu, uzkāpu, pārlecu un visos pārējos vajadzīgajos veidos pieveicu kā pieklājas.
liels respekts, ka šoreiz organizatori bija padomājuši par siltām dušām (ar garām rindām gan, bet tas pieder pie lietas) un arī tādām alternatīvām kā ugunsdzēsējs ar šļūteni, kas gan paspēja ar pamatīgu strūklu noskalot tikai kādu pusi gribētāju, jo tad cisternā izbeidzās ūdens. ja vēl nākamgad trasē būtu kaut viens dzirdināšanas punkts, būtu vispār laime, jo tādā saulē, siltumā un putekļos slāpes bija diezgan hardcore. :)
kā jau ierasts, pēc šādām izklaidēm kājas viscaur ir koši izraibinātas ar zilumiem, šogad vienīgi uz sejas pievienojies neliels nobrāzums - rāpjoties pāri 3 m baļķu sienai, līdzās esošā meitene, ceļot kāju pāri augšējam kokam, drusciņ ievilka man ar dubļainu kedu pa seju.
jebkurā gadījumā pasākuma bilancē ir tikai tīrs prieks, laime un nelielas muskuļu sāpes, un neizsakāms prieks un gandarījums par superīgi pavadītu dienu. (kā arī vienas bojā gājušas treniņbikses)
(p)iebilst