pirms 24 stundām beidzās foršākās šā rudens 24 stundas.
sestdienas rītā stresa nebija, tikai priecīgas gaidas par visu, kas sagaida turpmāk.
sākām ar orientēšanos pa Pļavnieku apkaimi. noskrējām labi, tikai pārlieku iespringām uz visu nenozīmīgo punktu savākšanu, līdz ar to atpalikām no pārējām komandām. pēc rogaininga sekoja velo posms pa mežiem, kur mēs satikām "Zaļš žirafs bez violetas astes" trijotni. kopīgiem spēkiem iekarojām pirmo pamesto angāru - kolektīvi tika cilāti gan velosipēdi, gan mēs, meitenes. tā nu mēs vieni no otriem vairs pārāk neatrāvāmies, līdz beigās visur devāmies kopīgi, visnotaļ omulīgā, draudzīgā un priecīgā gaisotnē pilnīgi bez jebkāda iespringuma.
kad satumsa, sākās lietus un vienlaikus saplīsa manas jakas rāvējslēdzējs. bet tas nekas, mēs tāpat visu laiku kustējāmies un auksti nebija.
patika kāpt kokos tumsā, kad nevar redzēt augstumu. patika pa dubļiem, smiltīm un sūnām braukt, kaut arī manas plikās, nobrauktās riepas pie spēcīgākas mīšanās spolēja uz riņķi un galīgi negāja uz priekšu. patika maldīties pa slapjo mežu tumsā un rāpties ar virvēm tiltā, un kāpaļāt pa pamestu torni dzelzceļa malā.
ap trijiem naktī bija jau aizmirsies, kas ir "sausas kājas". žļurkstinājāmies pa meža dubļiem un sarunu tēmās pavīdēja "mājas" un "siltums", un "karbonāde", bet vājuma mirklis bija īss - neviens nevienā brīdī nesāka čīkstēt, un turējām buru braši līdz pašam galam.
kā jau prognozēju, diezgan stipri nožēloju, ka neuzrāpos siltumtrašu konstrukcijās - bija jau ap pieciem no rīta, 17.stunda trasē un baidījos, ka ne pašai pietiks spēka rāpties, ne miegainajiem un nogurušajiem komandas biedriem - mani pieskatīt un drošināt. ņemot vērā manu absolūto pieredzes trūkumu alpīnisma jautājumos, nolēmu labāk neriskēt. nu, velti, velti.
kopumā mēs sešatā tik ļoti izbaudījām katru no posmiem, ka beigās pārīti nācās izlaist, citādāk mums tās sacensības būtu ievilkušās uz visām 28 stundām. :D
vienīgais spriedzes mirklis gadījās laivu posmā - es, kā vienmēr, mūždien baigi centīgi airēju, problēma tikai tā, ka nekad nesanāk taisni. :D bet tas sīkums. pēc airēšanas savācām pēdējos spēkus un aizmināmies pēdējoreiz uz mežu, un tad iestājās pilnīgs un absolūts nogurums un prieks.
gribējās labsajūtā dejot un lēkāt.
kopējie secinājumi - bez sava Kārļa un žirafu Sergeja mēs būtu absolūti LOST. Lieliski noderēja žirafu Mārtiņa prožektori, kas izgaismoja mežu kā dienā, savukārt Rihards un Raimonda ne tikai paši turējās braši, bet uzturēja arī brīvu gaisotni pasākumā.
esmu sajūsmā par jauniepazīto žirafu trijotni. jūtu/ceru, ka tā nebūs mūsu pēdējā tikšanās. :)
man savukārt jāiet pakačāties alpīnismā.
mājup braucot gan nogurums un miegs nāca virsū kā nāve - pat apstājoties pie luksofora sarkanās gaismas, smadzenes momentāni iesnaužas.
nepārtrauktā graudaugu batoniņu un riekstu graušana pamatīgi dedzināja punci, tāpēc pašā vakarā biju ļoti priecīga par nenormāli gardiem, svaigiem rukolas-siera salātiem vakariņās. :)

reku bilde no tā virvju uzdevuma, no kura es nenoraustījos (man bija tematiskas zeķītes, hehe)

man jau diezgan drīz pēc pirmā BAR sākuma bija skaidrs, ka gribēšu braukt vēl.