sastingu un platām, apbrīnas pilnām acīm skatījos, kā bite dažu centimetru attālumā no manas sejas izmisīgi staipa savu dzeloni cauri aizsargsietam.
- Zanīt, nebaidies, cauri neizkodīs!
- es nebaidos, es vienkārši nekad vēl neesmu redzējusi bites dibenu tik tuvu savai sejai!

vakar bija fantastiska diena dravā, veidojām jaunas saimes. izceļot ārā vienu rāmi, var redzēt visu bites dzīves ciklu - pārtikas šūnas, jauno bišu kūniņas, tūkstošiem bišu, kas zumēdamas nemitīgi rosās, lielāki trani un viena liela bišu māte uz visiem tūkstošiem.
viens liels strops bija izspietojis un uz mūsu ierašanās brīdi ap tuvējā ozola zemāko zaru bija izveidojies milzīgs, sanošs bišu kamols. Ojārs uzsita pa koku un daļa bišu iekrita spieta kastē. citas joprojām turējās pie koka un vēlāk viņš tās kā skaidu kaudzīti noslaucīja nost un ievietoja kastē. kasti ciet un prom uz vēsu pagrabu. pēc pāris dienām, kad viņas būs izsalkušas, spietu ielaidīs stropā, kur viņas sagaidīs pārtika, klusums un miers, un bites būs apmierinātas.
pirmajā dravā vairāk kā tāda laumiņa plivinājos apkārt ar dūmu kanniņu, bet otrā dravā bija riktīgi jāpastrādā - jānovāc medus no 11 stropiem. pie septītā stropa pļava jau vārījās no dusmīgām bitēm, tā ka no turienes vajadzēja iespējami ātrāk tikt projām.
man, protams, bija pilnais bitenieka kombinezons ar aizsargsietu priekšā sejai, bet cepurīte nemitīgi slīdēja nost no pakauša, tā ka es brīnos, ka neviena nepamanījās iedzelt man kaut kur vaigā vai degunā. vienu dzēlienu gan saņēmu - viena bite bija iebāzusi dibenu manas kedas ventilācijas kniedē un cauri zeķītei iemauca pēdā.