sestdien nobraucu savu pirmo velomaratonu. pirms starta vienubrīd likās, ka ar savu mtb tanku ne tur esmu nokļuvusi - visapkārt pūciņvieglie šosejnieki ar zīmuļa platuma riepiņām, krosa pedāļiem un ragainām stūrēm, braucēji nopietnām sejām un gludi skūtām kājām...
pa vidu tomēr bija arī draugi mtb entuziasti, tā ka vientuļi nejutos.
diezgan nokaitināja stumdīšanās pirms starta, kad visu satiksmi bloķēja "ģimenes brauciena" dalībnieki, kuriem starts bija paredzēts 10 minūtes pēc mūsējā, bet
starts tika dots, simtiem velosipēdu milzu masa sakustējās, ieskrējās un turpmākās divas stundas ausīs zumēja maiga riepu dūkšana pret asfaltu, braucēju elpas vilcieni un vējš ausīs.
diezgan ātri sapratu, ka nepārtraukta mīšanās pret vēju cēlā vienatnē ir lieka spēku tērēšana un, kad mēle bija pār plecu, ik pa laikam iesēdos astē kādam bariņam, kura aizvējā braucot atvilku elpu un minu tālāk.
par to, ka arī šosejas velomaratons ir ekstrēms pasākums, pārliecinājos, kad ieraudzīju, kā viņi krīt, ar 40 km/h aizšļūc pa asfaltu un vairāki citi vienam kritušajam gāžas pāri. viens norakstījās lielā barā man tieši priekšā pāris metru attālumā. strauji sabremzējos, iebraucu pļavā un savādā kārtā man pat izdevās izvairīties no masu sadursmes. kādi pieci citi braucēji gan palika turpat, sacēluši putekļu mākoni. nobrāzumi pēc tam daudziem bija diezgan briesmīgi.

uz šosejas velosipēdu fona stunda un 52 minūtes, ko veltīju 60 km distancei, izskatās diezgan čābīgi, bet teikšu, kā ir - es nezināju, ka ar savu mtb riteni varu tā dragāt. :) parasti pat uz Jelgavu 50 km knapi iekļaujos divās stundās.

un sajūta pēc tam vienkārši fantastiska.
Japiņa Tele2 velomaratonā vai nu jānopērk speciālie šorti ar dibenpolsteri un jābrauc 80 km, vai arī jāsaudzē sēžamais un jāmin krosiņā 32nieks.
un vispār. gribu uz mtb velomaratonu pa mežu.