vakar biju mežā, Langā.
iesācēja veiksme mani galīgi pameta likteņa varā - līdz pusei vēl kaut kā nebūt čunčināju pēc plāna, bet nu kontrolpunktos tik ilgi domāju un plānoju, kā tikt tālāk, ka odi bariem klupa virsū un tajā mākonī vienubrīd tāda kā puspanika uzmācās.
un tad, pēc dažiem viegli savāktiem punktiem, bēgot no vienas kaitinošas kompānijas, pārāk ātri un pārliecināti iespruku biezoknī un apmaldījos purvā. ilgi brīkšķinājos pa krūmiem, papardēm un peļķēm, šad tad netālu kāds apņēmīgi paskrēja garām, bet man beigās apkārt bija tik daudz koku, ka atmetu cerības tikt atpakaļ uz trases un gāju meklēt mājupceļu. biju jau arī krietnu laiciņu mežā pakāsusi.
kādu gabaliņu paskrēju pakaļ diviem puišiem - izskatījās, ka viņi zina, uz kurieni skrien, un man jau tikai vajadzēja nonākt vienalga kādā kontrolpunktā, lai saprastu, kur, pie velna, es atrodos. sajūta diezgan nožēlojama.
"piesējos" 55.kontrolpunktā un beidzot krāsainajiem laukumiem un zīmējumiem kartē atkal parādījās sakarības ar dabā redzamo. atradu pareizās takas un raitā solītī kātoju atpakaļ uz startu, lai atzītu sakāvi.
nākamreiz ņemšu iesācēja distanci, kā iesācējai pieklājas. un negāzīšu pa taisno brikšņos iekšā, vienlaikus blenžot kompasā un cenšoties noturēt pareizo virzienu, un mēģinot nepaklupt, bet skriešu gudrāk.
un, kad es pēc meža tāda izspūrusi un odu sakosta pārrados mājās, kur turklāt mani sagaidīja saldējums, pašā vakarā es tik daudz smaidīju, smējos un dauzījos, kā ļoti sen nebija bijis.
absolūtai labsajūtai tik vien vajadzēja kā svaiga, tīra meža gaisa malku vēnās.
kaleidoskops - Post a comment
don't be scared, just be ready.