[ fiction impossible] - s e n t i m e n t s

Sveiks, mazo draudziņ,
Ir uzsnidzis pirmais sniegs. Atkal uz Elizabetes un Kr. Barona stūra ieraugu tevi. Tevi no pagātnes. It kā steigā, it kā nē. Tevi pavada tas pats mūžīgais miers, kas mēģina noslēpt skumjas tavās acīs. Kā pirms gada uz Elizabetes un Kr. Barona stūra, tev mugurā brūnais mētelis, ap kaklu šalle – juceklīgi raibā.
„tu esi tik pat dievišķi skaista kā pirms gada”- tu smaidot saki, ar skumjām acīs. Tām pašām skumjām, kas pirms gada rotaļājās tavās acīs.[tas neliek man sajusties īpašākai] Neesi tu varējis aizmist viņu, neesi varējis aizmirst laiku pirms mums...iespējams, ka labajā acs zīlītes pašā augšmalā, arī ir tavas skumjas par mani. [mana varbūtība].
Nelīdzēja bēgšana uz pasaules malu, nelīdzēja atteikšanās no savas identitātes, atmiņām un dzimtas vēstures. Nelīdzēja tie mūsu aizmiršanās vakari vīnā, bezjēdzīgajās sarunās par esamību, varbūtību un iespējamību.
„mūsu sapņi esot tikai aizbildinājumi un mēs iemīlamies tāpēc, lai nebūtu vientuļi.es nezinu vai tā ir, bet aizķeras.” Punkts.
Piedo, es gribēju sapņot, sapņot atvētām acīm, ejot pa ielām, skrienot burzmās, skatītām filmām sapņot turpinājumu. Gribējās ļauno un labo reducēt pa savam, neļaujot citiem tur izjaukt manu izpratnes līdzsvaru.
Toreiz es nebiju kopā ar tevi, es skatījos no malas, kā tu naivi mēģini savaldzināt „mani bez manis”.
Tagad stāvot uz ielas esmu tev blakus , noskūpstu tevi uz vaiga un saku „piezvani, aiziesim iedzert kādreiz tēju vai papikoties bastejkalnā”.
Lai gan nojaušu, ka tu to nedarīsi vismaz vēl kādus pāris gadus.
Es pagaidīšu, kamēr vējš aiznesīs skumjas no tavām acīm.

Toute ‘a vous dievišķā