...un mūžīgi mani asaru dziedzeri palos..arī par viņu....ir riebīgi, ir grūti, ir nepanesami...ienīstu vientulību...un to sajūtu, ka tev tādam jābūt...ne-sevis dēļ.....gribas tiešām ņemt kājas pār pleciem un bēgt, projām...kaut kur, kur tu vari pa savam, visu pa savam..elpot un būt pa savam...nu tad, lai....ir-KOPĀ! Viss - vakardiena un šodiena...gribētos...bet...:(
anxious