Ja veiksmi gadās novērot ilgāku laiku, sāk šķist, ka tā mīl parādīties un pazust strīpās. Ir brīži, kad kādu laiku šķiet, ka nekas nevar notikt nepareizi; ka viss notiek, kā labāk. Tāpat kā ir brīži, kad viss iet šķērsām un pat cerību viesošās domas ved pie neveiksmēm.
No otras puses, racionālā būtība spiež pamanīt, ka tā visticamāk nav - ka nav nekā maģiska veiksmes atnākšanā vai pazušanā. Cilvēkiem vienkārši ir tieksme pamanīt to, kas atkārtojas. Tas ir ne tikai dabīgi, bet arī vēsturiski noderīgi. Ja pirmie pirmie cilvēki nebūtu pamanījuši, ka, desmit reizes pēc kārtas veicot noteiktu darbību, katru reizi parādās uguns, tad, pavisam iespējams, šī pasaule būtu daudz mazāk piesārņota un visādi citādi patīkamāka vieta ar vienkāršāku prātu apveltītām būtnēm. Uzsvars gan uz "vēsturiski", jo, manuprāt, mūsdienās uzskatīt, ka veiksme nāk un aiziet strīpās - ka, ja neveicas, tad neveiksies līdz sāks veikties - ir vienkārši neveselīgi. Tas, ko daudzi piemirst ir, ka ticot šādam liktenim nereti gadās to pašiem veicināt: gan samazinot iespējas nonākt situācijās ar augstu veiksmes iespējamību (jo taču neveicas!), gan izdarot kaut ko paviršāk kā parasti (jo kāda jēga, tāpat nekas nesanāks!).
Es, protams, apzinos (vai vismaz ceru), ka lielākajai daļai no tiem, kam gadās lasīt manu žurnālu, šāda racionalitāte nav sveša. Bet, trenniņa un iespējamās labdarības vārdā, tāpat nolēmu šo uzrakstīt.