lst

lestat @ 03:56 am: Šīs nakts stāsts.
Esmu nomodā, kas ir pretstats situācijai pirms 30 minūtēm.
Es vairs nemurgoju, arī pretstats situācijai pirms 30 minūtēm.
Es vairs neskraidu savā prātā melnās drēbēs ar baltām zeķēm pa āru alkohola reibumam līdzīgā stadijā, atsvešinoties vēl vairāk no saviem klasesbiedriem un pasaules kā tādas. Pretstats augstāk minētajai situācijai atkal.

Sapnis stāsta par acīm redzamo - es neglābjami jūtos nošķirts no visiem, kas manā klasē, jo viņi redz mani tādu, kādu grib redzēt. Mana vaina gan - kad ierados pie viņiem mācīties, es izturējos neitrāli pietiemami ilgi, lai viņi pieņemtu, ka 'nu viņiem ir atļauts izdomāt, ko viņi grib redzēt'.
Esmu bieži dzirdējis par cilvēkiem, kuru ļaunākais murgs ir būt bez drēbēm darba vietā vai skolā. Es esmu nedaudz piezemētāks - jau kurpju trūkums sapnī, man šķiet, to padara par ļaunu murgu.
Ja godīgi, šim sapnim piemita visas īpašības, kam vajadzētu būt kārtīgā murgā, ja nebūtu pamodies, es tā rēķinu, ap šo laiku es jau sāktu tikties ar saviem mirušajiem radiem (ieskaitot tos, kurus nepazinu), kaut kādām spokainām versijām par manām brīžiem saraustītajām atmiņām par notikumiem pirms šodienas.

Es eju gulēt.