lst

lestat @ 04:07 pm: Ar The One es arī biju domājis Dievu, jo es neticu, ka cilvēkam var būt viens vienīgs `izredzētais`.
Fantastisko veselumu es mēdzu dēvēt par pasaules puzli, jo tas šķiet mēreni atbilstoši.

Es ticu, ka eksistē augstāks spēks, kurš uzklausa lūgšanas, ja tās tiek viņam dotas un patiesi ticīgos ved pie laimes. Jā, es tam ticu. Bet es arī ticu, ka tas ir viss, ko viņš dara - viņš nesoda tos, kuri izvēlas dzīvot bez viņa, kuri meklē citus ceļus pie laimes, viņš neaiztiek tos, kuri izvēlas dzīvot bez viņa palīdzības (ja viņš tā darītu, tad tas man liktos vienkārši rupji negodīgi).
Nauda, protams, mums nedod laimi, bet tas nenozīmē, ka nekas nedod.
Lai cilvēks būtu laimīgs, viņam ir jābūt apmierinātām visām pamata vajadzībām, plus viņam ir jāļauj sev būt laimīgam VAI ARĪ - viņam ir jābūt ticīgam, jo reliģijai (nerunāju par konkrētu, bet gan par ticēšanu Dievam pamatā) ir liels spēks, tā dod lielu spēku.
Bet arī bez Dieva cilvēks var būt laimīgs, cilvēks var būt laimīgs, ja ir harmonijā ar sevi, ar savu realitāti. Viena no lielākajām cilvēku problēmām ir dotās realitātes nepieņemšana.

Es ticu, ka neeksistē nepareiza pasaules puzle, eksistē vienkārši dažādi ceļi. Es neticu tam, ka pēc nāves ar mums runās neparasti lielais, siltais, gaismas veidojums un, pat ja runās, ka viņš kaut kādā veidā mani nosodīs.
Kādēļ Tev šķiet, ka visiem nāksies saprast, kur vēži ziemo (pieņemot, ka tā ir atsauce, ka visiem nāksies iepazīt Dievu)? Pēc nāves, es ticu, ka nav nekā - ja neskaita aizejošo smadzeņu radītās vīzijas par tuneļiem, gaismām to galos utt.