lst

lestat @ 11:20 pm: .game.
Jāpiemet dzīvei azarts. Jārada spēle, derības, vienalga kas. Citādi nevar. Citādi nevaru. Atceros, ka bērnībā spēju aizraut cilvēkus tieši ar lomu spēlēm. Tas ir - es izdomāju notikumu, mēreni pielāgotu atrašanās vietai un iespējām un tad mēs to izdzīvojām, iegūstot diezgan daudz jautrības, jo galu galā - bijām lauzuši bezkrāsas rutīnu.
Varbūt vajadzētu iegūt dažus domubiedrus un radīt spēli. Īslaicīgu spēli. Reālā dzīvē. Tādu, kas neradītu neatgriezeniskas sekas. Teiksim, vienu nedēļu izvairīties no runāšanas. Vienkārši ieklausīties citos. Vai arī tieši otrādi. Vienu nedēļu runāt vietā un nevietā, cik vien tas ir iespējams. Vienalga kā. To, vai noteikumus ievēro vai neievēro, neviens nekontrolētu. Galu galā - dalība spēlē ir brīvprātīga. Es zinu, ka es ievērotu. Man patīk spēles. Par pārējiem - nezinu, viss ir atkarīgs no viņu prāta brīvības. Anyway, pēc šīs nedēļas, piemēram, varētu savākties kādā ērtā vietā un pārrunāt rezultātu, iespaidus.
Iespējams, ka šādas spēles atsvešinātu no dažiem paziņām, bet tā vietā tiktu radīta grupiņa, ar kuru būtu daudz kopīga.