Tā biju aizrāvusies ar pasaules un svešu dzīvju lāpīšanu, ka aizmirsu par savējo cauro un mirstošo.
Vakar vispār bija perfekts laiks tādām izdarībām gan no apstākķu, gan astroloģijas viedokļa. Tik daudz visādas lietas atcerējos, piemēram, kā piecstūri riņķa līnijā iekonstruēt. Eh... rasēšana bija labs laiks, tas tomēr pierāda, ka kaut kāda zināma daļa kārtības un pacietības manī vēl ir, jo tik perfenti visus darbus rasēju, tas jau nekas, ka tehnisko rakstu tā pat ar brīvu roku rakstīju, galvenais, ka skolotājam neradās ne mazākās aizdomas, ka tur nebūtu pielietoti tehniski līdzekļi.
Ironiski, ka zīmējot pentagrammu, nedaudz nolēju paklāju ar sarkano krāsu. Tieši tas pats paklājs jau ir apliets ar sarkano krāsu! Deja vu savā ziņā. Tas gabals gan pārvākšanās rezultātā tika izgriezts un izmests, bet tāds bija!
Lai nu kā emo no manis nekāds - nevarēju sev nekādīgi pirkstu pārgriezt. Mēģināju ar skaisto nazi, kurš ir tik neass, ka ar tādu varētu, tā pat kā skolas laikā ar kafejnīcas nažiem, - pār rīkli vilkt, lai skolotājiem šemuļi pār kauliem skrien. Tad vēl ar absintā dezinficētu adatu mēģināju, beigu beigās nācās ņemt brutālo virtuves nazi ar zobiņiem (pofig tak, pret stingumkrampjiem esmu potēta, pret trakumsērgu arī vis pārējais ir fuflo). Un arī tomēr - mazasinība nav brālis. Izbaudīju visu ko tām nabaga māsiņām ir nācies izbaudīt, varbūt parādīsies kaut kāda līdzcietība no manas puses... a varbūt arī nē, maitas imidžs tomēr ir jāsargā.
Un tad vēl gandrīz aizkarus aizdedzināju.
Secinājums radās, ka no manis tomēr sanāk hrenova ragana. Salaiž kaut ko dēlī un tad pati rēc kādu pus stundu.
Bet svarīgs jau ir pats process - kaut kāda darbība, kas zināmā dzīves daļā novelk līniju un visu kas bijis "sazipo", lai mazāk vietas aizņem un nemaisās pa kājām. Un tam vai tā darbība ir detalizēta un skrupoloza pentagrammas zīmēšana vai teiksim visu veco mantu ārā izsviešana - nav nozīmes.
šorīt tik forš laiks ārā - kontrastam tā teikt. Saulīte spīd, visas vecās tantes atkal savilkušās uz soliņa kaulus sildīt, bet diez vai caur tām n-tajām jaku kaudzēm maz kas klāt tiks.
Iešu ka laikam pa mežu pablandīties - pa alkānu takām. Kopš pilsētā pēc Rīgas parauga ir sausais likums, visi dzērāji pārvācās no parka soliņiem uz mežu. Tā nu pagājšreiz, kad es gāju uz purvu uzskrēju virsū kādiem četriem jēgu pārdzērušiem īpatņiem.
Un tinte pie reizes jānopērk, vakrar visu izrakstīju vēstulē, kura ļoti cerams adresātu sasniegs. Savādāk manā personīgajā arhīvā būs pāris desmit gadu liels robs.