Kā man riebst tās sajūtas, kuras izsvied pa logu, bet tās kā bumerangs aplido ap mājas stūri un trāpa tev pa pakausi.
... Kāja paslīd uz apledojušā linoleja, pārkrīti pāri margām, krīti... krīti, un paliek tikai slapja vieta pie krievu skolas, kur pār tavu mūžīgo atdusas vietu mūžam raudzīsies Gagarins skafandrā ar domīgi sarauktu pieri.
Nu jā, visi jau nedzīvo pie krievu skolām.
Un uz visām krievu skolām nav Gagarinu mozaīkas.
Un lai paliktu slapja vieta ir jākrīt no saules akmens vai vismaz no preses nama, bet saules akmenī ir banka, bet uz preses nama - zīriņi.
Māte saka, ka zīriņi esot visur. Līdzīgi kā svētais gars.

Džois bija vienkārši monstrs, ja viņš varēja tādā garā sarakstīt veselu grāmatu. Pierakstīt visas domas nav nemaz tik vienkārši, jo tikko kā uz skatuves parādās kaut kāda pierakstīšana, tā visas domas vai nu apklust vai nu sastājas loģiskā secībā tā, lai tās varētu daudzmaz sekmīgi pierakstīt. Kā sāk domas kārtot un pārkārtot no sākotnējās (domas tīrradņa) vairs nepaliek nekas.

Demagoģijas beigas.