Cik jauki, mana iespēja tikt uz jūru aizbrauca uz Rēzekni. Kas tajā Latgalē tāds ir ka visi vasarā uz turieni plēšas, ka uz nez kādu kūrortu?!
Piekāst draugus!
Who needs them anyway...

Bet zirneklis šodien man pasniedza burvīgu pamācību dzīvošanā.
Vējš no rīta sapostīja viņa tik rūpīgi pīto sapņu ķeramo, un viņš visu dienu nosēdēja ierāvies kaktā virs lodžijas durvīm, izskatīdamies ļoti depresīvs un pat suicidāls, bet tikko kā norietēja saule sāka cītīgi rekonstruēt to kas palicis pāri no tā arhitektūras brīnuma.
Mahātma Gandijs vienkārši!
Varbūt, ka padoties ir tik pat cilvēcīgi kā kļūdīties.