Šķiet sāk pāriet posttraumatiskais šoks.
Ļoti dīvaini vispār.
Cilvēki... ciest viņus nevaru, bet bez viņiem dzīvot arī nevaru.
Šodien visu dienu kā traka ķidāju vissus istabas kaktus, plēsu vecos papīrus, izvilku no skapja visas vecās drēbes, izrāvu no galda visas grāmatas, kuras neesmu lasījusi un arī netaisos lasīt, tam visam pa virsu vēl uzgriezu papīra gabaliņus no veciem, tūrisma ģeogrāfijas laiku, bukletiem.
Un paralēli visam notiekošajam galvā iešaujas jautājums - ko es tagad darīšu? KO?!
Tas ir nežēlīgi izraut cilvēkam pēdējo pamatu zem kājām.
Laikam jau neko nedarīšu.
Trūkst entuziasma vispār kaut ko darīt.
Viss kā pret sienu...