Gribētu, lai pāriet tas totālais "meh" stāvoklis. Nevaru ne lasīt, ne mūziku klausīties, ne ko citu iesākt, pat cibot h*ņu negribu (!), nav tā, ka nebūtu laika vai kā, vienkārši, kā saka - rokas neceļas. Varbūt tas ir kāds interesants pavasara noguruma paveids.

Vēl pagājšnedēļ neatceros-vairs-kurā-dienā nākot uz darbu, domāju par Femme fatale(ismu) (jā, biju iekāpusi peļķē un kārtējo reizi piesmēlusi puantes, par ko gan citu tādā brīdī var domāt?). Teorētiski reizēm gribas uzlekt augstāk par savu pakaļu un pačīkstēt, kad tas nesanāk, bet īstenībā simtu gadu tāda Femme fatale būšana nav vajadzīga. Tā tak ir milzīga atbildība! Tas, ka kāds nabags (vai nedod die's vairāki!), ieceltu mani tādā godā, būtu pamats nodoties kārtējam nervu bujānam un sākt grieZt vēnaZzZ.