Ironiski.
Klausoties Bob Marley - Wake Up And Live, atcerējos kādu skolas laiku uzskatu... ka iestāšos augstskolā un tad gan dzīvošu. Cik naivi! Da nedzīvošu ne šodien, ne rīt, ne aizparīt!

Atlikt uz nākamo reizi...
Tagad jau ir nākamā reize! Jau vismaz ceturtā nākamā reize!
Un vispār visu tik atliek un atliek... un atkal atliek...
Ko es darīšu? To pašu ko parasti, slīcināšu sevi bezjēdzīgās, nekam nederīgās ambīcijās... un cerams, ka nokavēšu autobusu, lai paliktu mežā vai pārmaiņas pēc paklusētu un varbūt arī padomātu...

No domāšanas tomēr sasodīti ātri atrod. Tik pierasta jau bija tā migla galvā, bet tagad mācīšanās spiež domāt, un ne jau par to ko gribu domāt. Jau tagad, izdzirdot vādrus pieci procenti, salecos. Nepatīk.
Turklāt gribu rakstīt ar galīgi riebīgām teikuma konstrukcijām, pēc iespējas vairāk izmantot "-šanas" un žargonu, lai tādejādi iespītētu... visiem, visiem!

Un vispār laikam esmu pārrakstījusies visādas normatīvās blēņas. Laiks beigt.

Vēl novērojumi.
Ir ieradusies tā klejotāju cilts, kas mūždien apmetas tieši tajā placītī pie mūsu mājas, tas nozīmē ka drīzumā sāks līt, vai arī man nāksies katru dienu lidz 22 klausīties tuc-tuc.
Bet ja nesāks līt tad atkal sāksies kūdras purva jautrība - iespēja dzīvot dūmos un visu cauru dienu sajust vienīgi deguma smaku.

Galējā stadija...
Drīzumā iešu uzdejot pie Parex bankas un uzdziedāšu ar'... I'm a slave 4u...

vot i vsjo
Esmu runājusi