Nežēlīgi piekusu.
Svaiga jūras gaisa pārdozēšana.

No rīta Rīgā paēdām "brokastis", tā šokolādes kūka ar vaniļas saldējumu bija nepieklājīgi garšīga.
Neērts vilciens...
Vilciena šoferītis runāja dīvainā troļļu dialektā...
Zoļikā, skumji sametās, deviņstāvenes... daudz... ķieģelis pie ķieģelīša, tik lielas un svešas. Baisi!
Jūras gaiss, protams, visas skumjas aizdzen. Un prieks par to, ka var aizsviest mēteli un skraidīt apkārt plānā blūzītē, nemaz nesalst! Pat pie jūras.
Baroju kaijas, pēc Hičkoka "Putniem" gan ir tāda lielāka bijība pret šiem putniem...
Pirms prom braukšanas pagājām pa krastu uz augšu. Vienā vietā trepes ved kāpās, uz trepēm kaut kas kustās, pieejam tuvāk... viņš!

Tā vien liekas, ka atlidojis no siltajām zemēm uz mājām vēlreiz, pirms aiziešanas aizsaulē, paskatīties uz jūru.
Ceru, ka viņam nebija putnu gripa.
Ja bija... tad...nuuuu... mana dzīve ir bijusi skaista, vienmēr esmu gribējusi redzēt stārķi tik tuvu, neko nenožēlošu.

Pārāk labs garastāvoklis domāšanai. Laime ir egoiste, neļauj domāt ne par ko citu, kā vien tikai par sevi..