Vēl viens notievēšanas-uzresnēšanas ieguvums bez jauniegūtā vidukļa ir tās krutās bedrītes uz muguras - tās, kas gandrīz pie paša asteskaula. Agrāk skaudu, jo man tādu nebija, tagad pēkšņi ir!

Un man patīk, ja man kutina pēdas un / vai kasa muguru, nemaz nerunājot par pieskārieniem plaukstai, kas mani iedzen totālā transā (pie hiromantiem varētu skriet tikai tāpēc vien, lai pačubina man rociņu).

Bet kāpēc es to rakstu - jo nevelna nejēdzu no ģenētikas, neiroloģijas, evolucionārās psiholoģijas un pat (!) biheiviorisma, un man nav ne mazākās vēlmes to šobrīd apgūt (bet nāksies).