Man tāpat allaž saldsērīgi ir redzēt Haiko vai Artemīdu. Glaudu viņus, skatos, kā viņi dzīvojas, viss ir dzīvs, īsts un tieši tāds, kā bija, un pat sapņa laikā cenšos aizgaiņāt saprāta balsi, kas mēģina atgādināt, ka viņi fiziski taču ir miruši, un jau pasen.