Paēdis no dabas manā izpratnē ir - es gribu ēst un kaut ko apēdu, un tas var būt arī absurdais objekts vai nez kaut avīze. Nevis gatavoties tā kā kaut kādam reliģiskam rituālam, tagad es vilkšu ārā savu safrānu, trifeles un citu ēdmaņu no vvz kādiem pasaules reģioniem un pēc ilgām mocībām, kas vilksies vismaz 4 stundas no vietas beidzot tikšu pie ēšanas.

Un man pat sāk likties, ka visā ēšanā es nemaz garšu nenovērtēju - pat nevaru aprakstīt garšu kaut kā smalkāk kā salds/sāļš/rūgts/skābs etc. visbiežāk - ēdams/nēēdams. Un patika iekosties kaut kādos ēdamajos ir tā paša ēdamā fizisko īpašību dēļ. Piemēram āboli ir tādi sulīgi un cieti - graužami, šokolāde - kūst, dažādām tējām ir dažāda konsistence un protams viņas visas ir siltas. Garša ir kaut kur otrajā plānā. (sēnes piemēram es needu jo šamās ir glumas, kabači man liekas kā kaut kādi pārauguši gurķi, medus ar pienu atstāj pretīgu sajūtu mutē - it kā alumīnijs būtu ieliets vai kaut kā tā)