Nežēlīgi-nereāli-ūberjauki-ideāli burvīga diena!
Piecēlos, nez kāpēc, septiņos - vairāk miegs nenāca. Vārtoties pa gultu, izdomāju, ka nav ko, jābrauc, ja jau reiz esmu piecēlusies tik agri.
Ārā tik balta un bieza migla! Vilciens atbrauca no nekurienes un iebrauca nekurienē. Tāds baltums! Galva pilna ar gaišām atmiņām par veciem labiem laikiem. Bija tāda sajūta, ka arī no iekšpuses esmu balta.
Jelgavā netīšām nopirkās "Trīs vīri laivā" orģinālvalodā, jo latviešu tulkojumu es bērnībā pamanījos pakāst.
Vienīgā ēna šodien bija Jelgavas autoosta, kur man kāds indivīds prasīja, cik ir pulkstens (lai gan tur pat blakus pie sienas karājas milzīgs pulkstens) un sāka izkratīt savu sirdi, tādejādi novēršot manas domas no disku mainīšanas procesa, rezultātā izsviedu plejieri un visus diskus no rokām. Par laimi viss vēl jo projām ir vesels.
Ja pēc treneres zvana mana pasaule atrada savu vietu, tad šodien, uzvelkot kājās savus garos zābakus un ieraugot visus mīļos un labos solmeitus, mana sirds atrada savu vietu.
Izrādās, ka Ziemassvētku kauju vietas tur pat kaimiņos, vajadzēs aizņemties no Alekseja kādu autentisku karavīra formu un iejusties strelnieka ādā. Lai gan šodien tā pat tāda sajutos.
Mežs vienkārši ārprātīgi skaists! Burvīgi ceļi un kalni, pa kuriem var ložņāt, arī vecas tranšejas un bumbubedres.
Ideāls apvidus!
Gaidu pavasari, kad varēs nesties pa tiem ceļiem pilnā ātrumā.
Tikai Ilonu būs kādreiz jāpielauž atbraukt līdzi, savādāk no fotoaparāta jēga maza.

-> Trešdien noteikti jāpaņem līdzi tā enfizēmiķu tēja, kura manā istabā stāv jau pus gadu.
-> Un labas šķēres, jo tas zvērs sāk izskatīties pēc Allas Borisovnas Pugačovas...