Neslimot pavisam tomēr arī ir slikti, tā var aizmirst slimības izraisīto riebumu pret sajūtām. Lasīt es nevaru - visi burti izkūst uz baltās lapas vienmērīgā pelēkumā. Nemaz nerunājot par mūzikas klausīšanos, jo pat Šopēna mūzika manas ausis dursta kā haotiskākais no haotiskajiem power noise.
Ir radies daudz laika, ko veltīt pārdomām. Tas nav tik labi kā varētu likties.
Sāku apšaubīt savas tieksmes uz individuālismu un lielās mīlestības pret personisko brīvību lietderību. Bet tas ir likumsakarīgi - slimiem dzīvniekiem ir bail būt vieniem.
Sāk aptrūkties bērnišķīgi naivās dzīves uztveres. Tas ir tas no kā es baidījos jau no neatminamiem laikiem, vai savādāk es bērnudārza vecumā būtu, ar nelokāmu pārliecību, apgalvojusi, ka negribu izaugt liela.
"Kā tā, nekad negribi izaugt liela? Būt visu laiku mazai taču būtu neinteresanti."
"Nē, pieaugušo dzīve ir neinteresanta."
Vai es tagad ar daudz maz pieaugušā domāšanu (kā apgalvo lielākā daļa no patiešām pieaugušajiem, kas domā, ka pazīst mani) varētu vēlreiz nostrādāt savu bērnības lielāko "nedarbu"?
Aizvest kaķēnu uz laukiem rokassomiņā? Tu laikam joko... Un kas būs ja viņš paceļam sāks trakot?... Pieņemsim, ka tas izdodas, ko darīt tālāk?
Un tā naivums pārvēršas nihilismā?
Kāda starpība abi vārdi tā pat sākas ar "n"...
Izmācīties par jauku tiesnesi, kas liek cietumā sliktos onkuļus un tantes, nākt mājās skatīties meksikāņu ziepenes un paraudāt lasot Danielas Stīlas romānus. Ko gan vairāk var vēlēties? Jēgu? Kuram tad tāda ir, visiem labi zināms šī termina utopiskais raksturs...
Acīs nodzisa gaisma.
Izsita korķus.