Dabūju Impērijas vidējo dēlu Koņķi KlabzZzu, sen nebiju viņu redzējusi ārpus telpām, bet agāk man viņš šausmīgi nepatika, zināms tak ir, kā ar tiem trijiem dēliem - vecākais ir gudrs, jaunākais - muļķis, bet vidējais (attiecīgi) - nekāds. Bija tāds liels un lempīgs, aļņa kakls, milzīga galva - staigāju apkārt un brīnījos, nu kā kaut ko TĀDU var setificēt un atzīt par labu diženās latviešu cilts turpināšanai? Vienīgais, kas viņu kaut cik glāba bija lādzīgais raksturs, kas par laimi bija mantots no tēva (Ginesam un Espritam ir tīri mātes gēni - i iekost, i papsihot). Un piemet vēl klāt to "visi tie ĪSTIE vīrieši ir traki, TRAKI!!!" attieksmi, kas tiek mācīta visiem, kas vien klausās (lai gan tie divi ar ko ir bijusi darīšana bija ļoti pat pieklājīgi, tiesa gan - pensionāri). Un nepatīk.
Bet tagad smuks! Tāds zīīīlonis izaudzis ~172, un kaklam muskuļi riktīgi, vismaz tāds proporcionālāks izskatās. Bet tās gaitas :/, cilvēkam, kurš pieradis pie visādiem cibinātājiem, aš elpa pie pirmā rikša aizcērtas. Impulsīvs, aktīvs un atraktīvs, turklāt lielāko daļu laika arī kontaktā, bet sit kaut nost, nemāku to tā pilnvērtīgi izmantot, cīnos pēc elpas un cenšos kaut kā nebūt nomenedžēt visus muskuļus tajos pasāžas dziļuma rikšos (un tā pat, kad kāds platāks solis gadās, zirgs vnk pazūd, kā bedrē iekritis, ausis un kakls ir, zirga nav). Un bremzes, vai zinies, pilnīgi neparedzamas. Pusaplis iepriekš jāsagatavojas, jo nedod die's izdarīt kaut ko tādu, ko nesapratīs un nobremzēs - ar inerci aizsviedīs pa gaisu. N pa gabalu brēc - vajagot vairāk uz aizmuguri atliekties, a ko tad es? Es jau bez maz līmeniski, pirmais gadījums šitāds, kad stipri jāatliecas, lai neizsviestu no segliem, nevis lai ar muguras novietojumu piebremzētu to zvēru. Bet nu kaut kā ar Ūsiņu uz pusēm.
Bišķi nesapratāmies pie sakopojumiem, īsinu, īsinu, šis tā kā stāties grib, bet kāja neļauj, sāka ausis kruķīt, sak' ko tu no manis gribi es tak rikšoju. Bet tā jau jauki, vienīgais jūtos pataloģiski stulba uz šitik izdarīgiem zvēriem, ar Mīlīti brīžiem bija līdzīgi, pārvācās un tad dui kaut kādas gudrības - "skat, skat, es māku piruetes lēkšos, ko tu māki - NEKO nemāki!"
Ā, un vēl tā déjà vu sajūta, tā kā pirmā darīšana ar radniecīgiem zvēriem, tad šausmīgi jokaini likās, ka kaut kas ir tik pazīstam, tik šausmīgi pazīstams (tā ilgi domājot - kontakta maniere laikam), bet tad atkal tās plašās gaitas padara to pazīstamo nenormāli svešu.
No zemes komunicējot arī tāds pieklājīgs. Citiem tā atieksme tāda kardināla - stāvi, cilvēks, es tagad pret tevi kasīšos, ar šito tā - vai es varētu, lūdzu... un vai jūs varētu, lūdzu...

Bet odi, ODĪĪĪĪ! No garāžas nācu lēkājot un plivinoties ar rokām, un tikko kā pieliecies lai kādu gliemezi pāri taciņai pārliktu, tā milzīgs bars riņķī un tik nosūkt pilnīgi sausu :/