January 21st, 2007
Atklāju labāko draugu sistēmas tmšo pusi. Parasti draugi tā garīgo nevar sabojāt! Nodomas protams ir ļoti jauks, gribēt lai otrs ir laimīgs, bet rezultātā padarīt veselus divus cilvēkus nelaimīgus un vēl pajautāt, vai es pie tā esmu vainīga? Un apvainoties izdzirdot apstiprinoš atbildi. Kā var aizmiglot savu prātu ar labajiem nodomiem tik tālu, ka nedzird mūžīgu lūgumu izbeigt. GRRRRRRRRR!!! Un absolūtā nerēķināšanās ar citiem!
Jādomā labas domas, labas domas...
Spoža nedaudz sarkanīga saule, skaidras zilas debesis, liels lauks ar zaļu vējā viļņojošu pavasara zāli, nostaigāta taka... saulē sasilusi, var novilkt kurpes un iet neskatoties uz zemi, nebaidoties sagriezties, mazāk kā divi kilometri no pilsētas.
Nē jāievieš jaunas nomierinošas domas, jo tagadnei ir slikts paradums negatīvi ietekmēt pagātni.
Jauki, laikam kļūstu sentimentāla. Jāsameklē pret to zāles, varbūt kāda reālistiska literatūra.