Kad es būšu veca un (cerams) bagāta varēšu triekt visus pie velna un doties dzīvot šērās pie Zviedrijas krasta.

Vienīgais tad nāksies aprast ar to drausmo klimatu. Cilvēki, kas saka ka Skandināvijā ir auksti, noteikti tur nekad nav bijuši, jo tur ir visādi citādi tikai ne auksti. Tas, ka karstums / aukstums Latvijā ir atkarīgs no saules un mākoņu untumiem nenozīmē, ka arī tākāk uz ziemeļiem tā ir. Izkāpām tajā krastā tādā pelēcīgā laikā, kad debesīm pāri bija mākoņu klājiens, biju satuntuļojusies rudens jakā, bet uzreiz sapratu, ka nav kaut kas lāgā ar laiku, jo bija KARSTS! Un ir šausmīgi dīvaini sajust, ka karstums velk no zemes tādiem viļņiem, ka liekas teju mati plīvo. Kad mākoņi izklīda kļuva vēl "patīkamāk", jo tad cepināja netik no apakšas, bet no augšas ar.
Vēlmi apskatīt kultūrvēsturiskos objektus apslāpēja lopisku tūristu ordas, tāpēc neko īsti neredzēju, ļāvos pavadāties šur tur, tajā skaitā arī dažos emo-gotu-metālistu veikalos, kas, protams, atstāja zomglol iespaidu, jo tādu bezgaumību reti kad nākas redzēt, priecājos, ka mūsējie ir spiesti pakustināt savas smadzenes, lai tiktu pie parpalām.
Un tad vēl apmešanās burvīgi jaukā daudzdzīvokļu māju kompleksā, kas uzcelts klintī.