April 6th, 2009
Atpakaļceļam izvēlējos taku nevis svaigi uzrakto (nogreidēto ceļu). Nobridos līdz acīm, bet bija tā vērts! Kad visi līkločbrikšņi ir izieti, tad ir tikai aleja, kurai abās pusēs lauks - zaļš! Un vējš nesas. Caur pirkstiem, tā, ka liekas varētu saķert un parautu mani līdzi.
Ieelpa-izelpa.
Brīvība!
Dīvaini, kā tā sajūta atnāk tikai tad, kad esmu viena. Citi novērš uzmanību ar visādiem vārdiem, saķer sajūtu, sasien, satin, sabāž somās, kabatās un sajūtas vairs nav. Tāpēc jābūt vienai.