Kāpēc es vienmēr uzķeros uz bēdīgajām filmām? Es taču skaidri nojaušu kas tur būs, bet vienalga skatos! Un visu atlikušo dienu staigāšu apkārt dziļā melanholijā. Šodien pat nebūs iespējas sākt ierēkt par sevi, jo vakar, iespējams, jau izsmēju visa gada normu. Tā pat par kaut kādiem sīkumiem tik šausmīgi smējos, ka sabruku uz paklāja aiz elpas trūkuma.

Dīvaini - pārgāja.
Tagad gribas paņarkstēt.
Par to cik garlaicīgi lektori gadījušies, dūc tik kaitinoši iemidzinošā tonalitātē, ka jau pēc 15 min ir grūti palikt nomodā.
Par to kā viņi pamanās interesantas tēmas padarīt neinteresantas.
Par inflāciju.
Par cilvēkiem, kas pamanās izpirkt lētās koncertu biļetes, pirms es vispār saņemos tam atlicināt naudu.
Par to ka viss vienmēr ir saistīts ar NAUDU, kas samazina manas izredzes reiz pilnībā uz visiem laikiem tikt vaļā no materiālisma, kas man pielipis kā košļājamā gumija skolas solam.
Par atsevišķām elektroniskām ierīcēm, kuras gribas lēnām un ar patiku sadauzīt ar gaļas āmuriņu.
Par kaķi kurš ņerkst man blakus un vēl vairāk pastiprina manis pašas vēlmi paņarkstēt.