Ir viens sižeta novirziens, kas mani, lasot Kamī "Svešinieku", tā sajūsmināja, ka es vēl šobrīd nevaru to grāmatu nobeidzināt plaukta dziļumos, ja nu ievajagas, tāpēc -

Iedams augšā pa tumšajām trepēm, es sadūros ar veco Salamano, savu kaimiņu. Viņš veda saitē savu suni. Jau astoņi gadi, kopš redzu viņus vienmēr kopā. Viņa spanielam ir kāda ādas slimība, liekas, roze, kuras dēļ gandrīz nogājušas visas spalvas un āda pārklāta vātīm un brūnām krevelēm. Būdams spiests dzīvot kopā ar suni vienā mazā istabiņā, vecais Salamano galu galā ir kļuvis tam līdzīgs. Sejas āda viņam ir noklāta sarkanīgām krevelēm un retiem dzelteniem sariem. Toties suns no sava saimnieka ir pārņēmis salīkušo gaitu, uz priekšu pastieptu purnu un izstieptu kaklu. Izskatās, ka viņi ir vienas sugas, bet tomēr viens otru ienīst. Divreiz dienā, vienpadsmitos no rīta un sešos vakarā, sirmgalvis ved suni pastaigā. Visus astoņus gadus savu maršrutu viņi nav grozījuši. viņus var redzēt Lionas ielā - suns tik stipri rauj uz priekšu veco vīru, ka Salamano paklūp. Tad viņš suni sit un lamā. Aiz bailēm suns sāk līst uz vēdera un sirmgalvim viņš ir jāvelk. Tagad ir sirmgalvja kārta savilkt saiti. Kad suns ir visu aizmirsis, viņš no jauna velk līdzi saimnieku, un tas viņu no jauna sit un lamā. Tad viņi abi paliek stāvam uz ietves un viens otrā skatās, suns - ar šausmām, cilvēks - ar milzīgu naidu. Un tā katru dienu. Kad suns grib čurāt, sirmgalvis tam nedod pietiekami laika, rauj to projām, un suns tek viņam līdzi, un aiz viņa stiepjas gara pilienu rinda. Ja gadās, ka suns nogrēkojas istabā, vecais vīrs viņu atkal sit. Tas ilgst jau astoņus gadus. Selests vienmēr saka: "Tie nu gan ir nelaimīgi", bet īstenībā neviens to nevar zināt. Kad es kāpnēs satiku Salamano, viņš pašlaik lamāja savu suni. Viņš sauca: "Draņķis! Maita!", un suns kauca. Es pateicu: "Labvakar!", bet sirmgalvis joprojām lamājās. Tad es apjautājos, ko tad suns viņam nodarījis. Viņš neatbildēja. Tikai noteica : "Draņķis! Maita!" Man likās, ka, pieliecies pie suņa, Salamano knibinās ap kaklasiksnu. Es atkārtoju savu jautājumu skaļākā balsī. Tad pret mani nepagriezies, viņš atbildēja tādās kā apvaldītās dusmās: "Un mūžīgi šitā!" Pēc tam viņš aizgāja, raudams līdzi suni, kas ar visām četrām turējās pretī un kauca.
(..)
Jau iztālēm es ievēroju pie parādes durvīm veco Salamano, kas izskatījās ļoti satraukts. Kad pienācām klāt, ieraudzīju, ka viņš ir bez suņa. Viņš skatījās uz visām pusēm, grozījās, pūlējās ielūkoties tumšajā gaitenī, kaut ko nesakarīgi murkšķēja un atkal pārmeklēja ielu ar savām mazajām sasarkušajām acīm. Kad Raimons pajautāja, kas viņam noticis, viņš uzreiz neatbildēja. Es tikai neskaidri saklausīju viņu murminām: "Draņķis! Maita!", un viņš joprojām ņēmās knosīties. Es apjautājos, kur tad ir viņa suns. Viņš nikni izgrūda, ka esot aizmucis. Un tad pēkšņi mēle viņam atraisījās:
"Kā parasti, es viņu aizvedu uz Manevru laukumu. tur ap gadatirgus būdām bija daudz cilvēku. Es apstājos noskatīties "Izbēgušo karali". Un, kad gribēju iet tālāk, viņa vairs nebija. Man, protams, jau sen vajadzēja viņam nopirkt mazāku kaklasiksnu. Taču nemūžam nenāca prātā, ka tas maita varētu tā aizmukt."
Tad Raimons sirmgalvim paskaidroja, ka suns varbūt ir aizmaldījies, bet droši vien drīz atgriezīšoties mājās. Viņš minēja vairākus gadījumus ar suņiem, kas noskrējuši desmitiem kilometru, lai atkal sameklētu savu saimnieku. Par spīti visam, sirmgalvis uztraucās aizvien vairāk un vairāk.
"Saprotiet taču, tie viņu saķers. Ja nu kāds viņu pievāktu.Bet tas jau nav iespējams, viņš visiem riebjas ar tām savām vātīm. Viņu paņems suņu ķērāji, tas ir droši."
Tad es viņam ieteicu aiziet uz suņu patversmi, tur viņam suni atdos, būs tikai jāsamaksā sodanauda. Viņš jautāja, vai tā būšot liela. Es nezināju. Tad viņš noskaitās:
"Maksāt naudu par tādu sprāgoņu? Lai tik sprāgst nost!" un ņēmās suni lamāt. Raimons sāka smieties un iegāja mājā. Es viņam sekoju, un mūsu stāva kāpņu telpā mēs šķīrāmies. Pēc brīža izdzirdēju sirmgalvja soļus, un viņš pieklauvēja pie manām durvīm. Kad atvēru, viņš brīdi palika stāvam uz sliekšņa un vienā gabalā atvainojās: "Lūdzu, piedodiet! Piedodiet, lūdzu!" Es viņu aicināju iekšā, bet viņš nenāca. Skatījās uz savu kurpju purngaliem, un viņa kraupainās rokas drebēja. Manī neskatīdamies viņš jautāja:
"Sakiet lūdzu Merso kungs, viņi taču man to neatņems? Viņi man to atdos. Ko es bez viņa iesākšu?"
Es paskaidroju, ka patversmē suņus patur trīs dienas, lai īpašnieki tos varētu pieprasīt atpakaļ, bet pēc tam dara ar tiem, ko grib. Viņš klusēdams mani uzlūkoja, pēc tam pateica: "Arlabvakar." Viņš aizslēdza savas durvis, un es viņu dzirdēju staigājam šurpu turpu pa istabu. Tad nočīkstēja gulta. Un pēc savādiem, īsiem šņukstiem, kas skanēja viņpus sienas, es sapratu, ka viņš raud.


Un Beidzot! Normāli salasāmā valodā!