Nez teiku grāmatas stāv noputējušas bērnu grāmatu skapī blakusistabā.

Vienīgais mistiskais zvērs, kas mani interesēja bija lietuvēns. Ar visām gadskārtējām jāņunakts pīlādžzariņa nolikšanām virs kūtsdurvīm un ar ogli vilktiem lietuvēnkrustiem uz sliekšņa.
Tikai kādam vajadzēja visu bērnības prieku par vēcāsmātes izdarībām izbojāt "zinātniski" izskaidrojot, ka lietuvēni esot sermuliņi (vai kādi tur tie mazie zvēriņi - pavisam ne mītiskie), kas vasarās ielienot piekarsušās kūtīs uzlecot uz sasvīdušiem lopiņiem un laizot nost sāli, un rezultātā visu nakti baidoties un mēģinot to zvēru nokratīt arī lopiņi paliekot tādi.. nekādi.