Redzēju kā saīsinās cilvēka dzīve. Šoks citu acīs, neizpratne par notiekošo, bet tā kā šādas lietas mēdz ieilgt, drīz vien visi aprada.
Un pat mana metafiziskā nekontrolētā apziņas puse ir racionāliste, pat racionālāka kā mans īstais es. To, kas ir noticis es sapratu tikai tad, kad sajutu savus spēkus papildinam svešu enerģiju. Sak', ko ta' ļaus labai mantai iet zudībā, un ar atbrīvotām enerģijām, taču ir tā pat kā ar izlietu ūdeni - nesasmelsi un jebkurš var tur iebrist. Bet tajā brīdī man tas likās tik ļauni, ka būtu atļāvusi kādam uztaisīt ar mani vampīrtriku...
No otras puses, tagad tik labi domājās, domas skaidras kā stikls un tik ilgi spēju koncentrēties uz tādām garlaicīgām lietām kā piemēram Neimaņa tiesību teorijas gudrībām...