Beidzot brīvas pāris stundas! Var mierīgi sēdēt un nedarīt NEKO.

Sestdienas vakars bija šausmīgi jauks, lai gan man parasti monopols ātri apnīk, pārāk ilgi jāgaida kamēr tie stratēģiskie gājieni dod kaut kādu labumu. Bet tumsā skraidīt pa Ilzes mājas pagalmu, kas sastāv no vecām, lielām, metāla konstrukcijas siltumnīcām no vienas puses un katlamājas no otras puses, ir ļoti patīkami, sajūta kā piedaloties šausmenē, bet baidīties ir labi. Sanāca jauka parodija par pašnāvniekiem, gandrīz reāla, paķeru vienu striķi, uz kura agrāk kāra petūniju podus, man padod ķeblīti, kas pirmajā mirklī liekas stabils - mierīgi varu nostāvēt, bet tad atklājās, ka ķeblīša viena kāja ir daudz īsāka par pārējām un vienu brīd es sajutu, ka pamats zem kājām pazūd, tikai uz pāris sekundes simtdaļām, bet pazūd...
Un Ilzei vannasistabā ir iemitinājies circenis, un tik skaisti dzied!

Vakar uzkrāsoju otro kārtu un vēl vienu radiātoru nokrāsoju. Bet organisms vairs nevarēja izturēt to smaku un nācās vakarā likt sveces pie loga un mācīties angļu valodu uz balkona, jo istabā jumts brauca prom. Ziemā kaut ko krāsot nav īsti prātīgi, lai gan bija skaistas skaidras debesis, zvaigznes un pusmēness...

Ziemassvētku balle būs 22. jāsāk taisīties, izdomāju, ka iejutīšos Viktoriāņu laikmeta "amazonkas" ādā, jāuzšuj svārki, cilindru laikam nāksies aizņemties, jo diez vai uz ziemassvētkiem tādu naudu tērēt būs prātīgi, kaut arī vēlāk tā pat būs vajadzīgs.

Šodien mani pārņēma dalītas jūtas pret LU māju. Pēc pirmās lekcijas laime, ko mana apziņa neatlaidīgi sintesē jau kuro nedēļu, noplaka, tā pat bez nekāda iemesla it kā kāds būtu izslēdzis gaismu, un gaiteņu sienas sāka spiesties virsū tā, ka likās tūlīt sākšu kliegt, bet kurā skolā vēl var gaidot nākamo lekciju klausīties ērģeļmūziku...

Eh nedomājas man šodien, jāmēģina pabeigt lasīt kāda no tām daudzajām grāmatām, ko esmu iesākusi, vairs nemēģināšu lasīt vairākas grāmatas vienlaicīgi, tas noved pie tā, ka neizlasa nevienu vai izlasa, bet neatceras, kas kurā bija rakstīts...