June 19th, 2008
Kamēr ir radies brīvs laiks jāuzraksta par saviem vakardienas piedzīvojumiem.
Tīri savtīgu mērķu dzīta devos uz jau gandrīz aizmirstajām vietām apskatīt pagājšgada "briesmīgās ķīmiskās katastrofas" sekas izkaltušo mežu 7 ha platībā, bet, kā jau tas ir šaj pasaulē iekārtots, cilvēkiem netīk atstāt savas kļūdas vispārējai apskatei (pat ne biedinājumam nākošajām paaudzēm), tāpēc tur viss ir smuki izcirsts, kociņi saguldīti glīšās rindiņās - masu kapos. Es pat teiktu, ka pārāk pedantiska kārtība tur valda, zinot kā tēviņi-mežcirtēji mēdz ārdīties cirsmās un kādu bardaku aiz sevis atstāt.
Bet vai mani tas uztrauc?
Cirsmas jau sen manī neizraisa žēlumu. (Lai nocērt visu nafig! Nebūs resursu - nebūs cilvēku, viss ļoti jauki!)
Tāpēc es drīz vien postažas iemūžināšanu nomainīju pret meža zemenīšu ēšanu (tur ir tādas meža zemenītes!!!). Tā kā lieki nesatraukšos ja man izaugs kāda trešā roka vai parādīsies izteikta trešā acs, jo kā nekā tikai kādus pārsimt metrus no ķīmiskās izgāztuves baseiniem, ap kuriem ārkārtīgi liels piesārņojums skaitās 2 km rādiusā. Bet neba es tāda vienīgā, mārupieši šķiet beidzot ir uzaruši savus laukus, kas atrodas nieka 1 km attālumā un kaut kādas nebūt bietes sasējuši, tā kā... pērciet mārupes bietes (slēptā reklāma).
Man protams nepietika ar meža zemenītēm braucu vēl tālāk iekšā mežā līdz vecajiem baseiniem. Mežs čum un mudž no stirnām, nav brīnums ka mums malumednieku arī ir ka biezs. Iebraukt tajā mežā un nevienu reizi neredzēt kā ceļam slinkā gaitā pāršļūc stirna ir dīvaini.
Pie pašiem baseiniem gan ir riebīga atmosfēra varbūt pie vainas makšķernieki, kas iecienījuši netālu esošo dīķīti (es gribētu redzēt kā izskatās tās zivis!), un savas drazas ir izstaipījuši 100 m rādiusā. Bet pie tā paša dīķīša ir, ja ne skaistākais, tad vismaz viens no skaistākajiem skatiem visā mežā - meliorācijas grāvis... eh būtu man laiva!
Atradu skaistu purva vietu, kas kā radīta man! Un kamēr es tur lēkāju apkārt pa viršiem tīksminājos par vaivariņiem, galvā pazibēja tāda doma, ka te tak šoseju var dzirdēt, kuru atri vien nokratīju, jo šoseja ir pārāk tālu, bet pēc brīža jau varēja skaidri dzirdēt motocikla brrrrr un tikai tad atcerējos, ka tagad tak ir motociklu kvadraciklu ēra. Un jā ieradās kaut kāds čoperis uz zila šosejnieka (!) ādas jakā. Man gan paveicās, ka šis bija vēl apstulbušāks par mani (jo neba pirmā reize, kad es mežā satieku visādus dīvaiņus, man pat sāk likties, ka esmu nolādēta) un tā gudrais cilvēks iebrauca dziļāk purvā lai pārbaudītu vai tur tiešām ir purvs kā es teicu. Tikmēr es diezgan lielā atrumā taisījos no meža ārā. Iespējams es to darīju tik ātri, ka nesamanīju kā jau atrados ārā uz tik pazīstamā un mīļā šķembu ceļa.
Un atkal jau mani līdz nāvei pārbiedēja aeroplāna izmēru ērgļveidīgais kas lidinājās virs vecajām ganībām un cītīgi monitorēja saziedējušos suņuburkšķus.
Lai slavēts Hičkoks un viņa "Putni", jo tagad pret lieliem putniem man ir zināma bijība, kuras bērnībā man katastrofāli trūka (vanagi laukos manām teritorijām lidoja ar līkumu).
Bet vispār tā apkārtne ir tik ļoti mainījusies, ka godīgi sakot riebst skatīties.
Un fotoaparāts pilns ar visādām mistiskām bildēm. Esmu pamanījusies iemūžināt pat stabiņu zem kura, kā māte saka, atrodas urbums 1200 metru dziļumā, kurā sasūknētas drazas no biolara.