Pārgurums, knapi taustiņus varu nospiest. Bet tik laba sajūta, tāda laime... nagu atsišanās pret slapjām smiltīm, vienmērīga elpa, un tāds spēks tevi rauj uz priekšu arvien ātrāk un ātrāk, kad vēja rēkoņa ausīs kļūst par savdabīgu mūziku es mūždien sajūtos kā vēja nests plastmasas maisiņš...
Vajadzētu kaut ko ieēst, taču žokļu kustināšana prasa papildus enerģiju... jāiedzer Ķīnas zaļā tēja un jāiet gulēt blakus kaķim, murrāšana šobrīd ir vēlamā mūzika...