May 27th, 2008
Cik viegli gan ir slīgt pašapmierinātībā un grāmatu kaudzēs.
Kad ir izķemmēti vietējie kreisie veikali un atrasta vienkārša melna kleita, kura stāvējusi iegrūsta pašā stūrī gandrīz vai paslēpusies no mantkārīgu cilvēku nagiem, lai to atrastu tieši mana vērīgā acs, un prātā grozās visādi progresīvi pāršūšanas plāni, senās eksistenciālās domas, jautājumu formā, nemaz vairs nenāk prātā.
Tā lūk.
Līdz mans lētās sentimentalitātes ģenerēšanas gēns atrofēsies, kļūs vājš, un brīdī, kad vēlēšos uzrakstīt kaut ko skumju un dvēselisku, sapratīšu, ka man tāda vairs nemaz nav. Tad varēšu lasīt sen-senus cibas rakstus un priecāties - ka kādreiz tak bija!
Jo dzīve sasodīti notrulina.