Beidzot miers

Jūtos galīgi nekāda, no astoņiem rītā lidz septiņiem vakarā, nepārtraukta smadzeņu čakarēšana un bezmērķīga vazāšanās. Man tā ir apriebies komunicēt un domāt... Vilcienā pat atvainojos Zanei un Andrejam, jo vienkārši vairs nevarēju iztikt bez mūzikas un iekšējā klusuma.
Kāds prieks, ka neviena vēl nav mājās! Augstākais stundu vēl varu sēdēt tumsā un priecāties par klusumu.
Jāslēdz viss ārā...