|
Oct. 31st, 2007|10:45 pm |
ēdmaņa te ir tāda - tīri neko. var iztikt, vopšem. ja vien allaž pa rokai ir kečups. vienīgi nekad nevar zināt, ko dabūsi, nopērkot vai pasūtot kādu it kā tik pazīstamu, tradicionālu ēdienu. es neko nesaku par visādiem eksotiskajiem šmuri ļuri, es par tradicionālajiem un tik pazīstamajiem ēdieniem.
piemēram, Pupiņas Tomātu Mērcē TM. gastronomā iepirku dažas mazītiņas bundžiņas pupiņu tomātu mērcē ar speķi (? - bekonu). nekāda beikona tur nebija, toties bija daudz saldmes. pupiņas tomātu mērcē parastās izrādījās pupiņas tomātu mērcē nežēlīgi saldās. vienurīt sacepu tās ar kaut ko līdzīgu Tūristu Brokastīm TM (tās brīnumainā kārtā nebija saldas) un konservētiem šampinjoniem. brokastis nedaudz atgādināja reiz Miķeļtornī nejauši medū (biju droša, ka tai trīslitra burkā uz krāsns ir tauki) izceptās reņģes, bet izturēt (apēst un vēl iekšā noturēt) var. jākleksē vien iekšā budas mierā, jo te tak ir gandrīz ķīna.
vai, teiksim, Kartupeļu Salāti. taisnības labad jāatzīst, ka kartupeļi tur bija (vārīti, cik varēja noprast, - kā jau kartupeļu salātos jābūt). bija arī vārīti burkāni (neapstiprinātas aizdomas. tikpat labi tā varētu būt papaija). saldā tāda kā putukrējuma, kā iebiezinātā kondensētā piena mērcē. rotāti ar sarkanu deserta želeju un apelsīna šķēlīti. turklāt tie bija parasto kartupeļu salāti, pat ne batāšu vai jamsa.
un to, ka arbūzu un ananāsu šeit ēd ar sāli, es taču jau jums teicu, vai ne? un zaļus mango - ar sāli un sojas mērci. |
|