|
Oct. 27th, 2007|11:26 pm |
|
manī pavisam jocīgi sadzīvo pusradikāli, diezgan spēcīgi izteikts nacionālists un atvērts, tolerants, pretimnākošs kosmopolīts. kaut kāds pasaules pilsonis ar izteiktu latviskuma apziņu, un tā latviskuma apziņa, neraugoties uz 'visu saprotu, visu pieņemu', ir tāda..nu..īsteni latviska. ja parokas dziļāk, nē, bet godīgāk, tad mana latviskuma apziņa ir sīkmanīga, nenovīdīga, sunsuzsienakaudzīga; es viņu caurcaurēm pazīstu, es zinu, kas ir kas, tomēr pat nevēlos..ēē..laboties. mani tracina rasisms, robežas, pilsonības; šīs lietas ne vien tīri praktiski spēcīgi traucē zināmās dzīves situācijās, kad mīlestībai robežu nav, bet valstīm ir, bet sāpina un skumdina arī augstākās kategorijās. brīžiem mani pārņem pasaules pilsoņa sentiments *fonā skan astoņedesmito daudzkrāsaino zvaigņu kori, we are the world, utt*, es ilgojos pēc dubultpilsonībām, kas iegūstamas, tikai uzrādot laulības apliecību, vai pat ne to, lai cilvēkiem, kas grib pamēģināt būt kopā, nav uzreiz tikai tāpēc vien jāprecas - kā nav jāprecas diviem vienas un tās pašas valsts pilsoņiem. es priecājos par katru latvieša/-es+citas nācijas, vēl jo vairāk, krāsas, savienību un fjūženbērnu, jo tas pa pilītei mazina vai nākotnē mazinās mūsu ārkārtīgo, pataloģisko provinciālismu un ksenofobiju. tajā pašā laikā es nodrebu, iedomājoties dienvidaustrumnieku diasporas Latvijā, viņu kvartālus, viņu dzīvesveidu un, galvenokārt, ēē..attieksmi pret vidi Rīgā. es zinu, es saprotu, tas bagātina. man patīk Eiropas lielpilsētas ar visiem to netīrajiem kvartāliņiem - tie tikai piedod pilsētai šarmu un cilvēkiem vieglumu un atvērtību. taču tikai ne manā (uzsvars uz "manā", protams) Rīgā!!! es zinu, tas bagātina, es zinu, ka tās būtu zāles manai slimajai, aizspriedumos sevi nost žņaudzošajai tautai, bet esmu šīs tautas daļa, tāda pati slima, tāda pati ārstēties negriboša. griboša-negriboša. ehh.. |
|