|
Aug. 30th, 2017|12:31 am |
Šodien mežā neko interesantu neredzēju, tāpēc pastāstīšu, ko es šodien izdarīju mežā. Neko sevišķu it kā. Nopeldējos gan jau kaut kad pieminētajā pļenčkā, ap ko izvietojusies Biķernieku trase, pa kuru gonko mašīnas. Pirmo un gan jau pēdējoreiz šogad. Peldēšana izpaudās tā, ka iegāju aukstajā ūdenī ar visu diezgan mazapsedzošo treniņtērpu, kurā skrēju savu cēneri, bišku apslacījos, divreiz ūdenī pavicināju rokas ķipa it kā peldētu brasā, nācu atpakaļ visus daudzos piecus soļus krastā. Ček. Es šogad esmu peldējusies tomēr.
Nopeldējos es arī pērnvasar. Arī vienreiz. Kļūdas pēc. Biju tikko atbraukusi uz LV, bija pēdējā vasaras puse dienas (otrajā dienas pusē vasara beidzās, ja atceraties - tas bija kaut kāds 1. vai 2. jūlijs). Skrēju, protams, pa mežu, protams, - tikai Ventspilī, bet šitajā pašā treniņtērpā. Aizskrēju 5 km līdz jūrai, tāpat ar visu treniņtērpu iemetos jūrā. Ūdens izrādījās stindzinoši auksts, labi, ka pirms tam izstaipījos, citādi būtu sarāvis kāds letāls krampis. Kamēr biju ūdenī, sākās baiss negaiss ar lietusgāzi kā balta siena. Spruku laukā no ūdens, jo zibeņoja. Tāpat pa baiso lietugāzi skrēju atpakaļ. Turklāt ar jauno treniņtērpu pamanījos sev kaut ko saberzt, tā ka atpakaļceļš bija visai apokaliptisks, bet es pagājšgad biju peldējusies tomēr. |
|