|
Aug. 16th, 2017|05:51 am |
|
Man uz pleca sēž runātīgs papagailītis. Ik pa laikam es viņam paglaudu cekulu un prasu: "Nu, ko tad es tagad nemāku?" vai "Ko tad es tagad daru nepareizi?" vai "Kas man tagad izskatās nesmuki?" vai "Ko es atkal nezinu un nepareizi uzminu?" vai "Par ko man atkal jākaunas? vai "Stulba lose, jā, protams, bet kā/par ko/afshagknahhvz tad tieši šobrīd un vēl arī foreverandever stulba?" vai vienkārši "Ko vēl tu tādu riebīgu par mani vari pateikt?" Un papagailītis-mīļumiņš arī klāj vaļā. Viņam pēc atbildes kabatā nav jālien. Vārdu krājums viņam plašs, prāts ass, pats mūžam uzticams un asredzīgs - zini, ka nepievils. Kaut kādi ierobežojumi viņam gan arī ir - piemēram, arī uz jautājumiem "Ko es māku?" vai "Kas man sanāk?" vai "Vai man šis izskatās jauki?" vai "Drīkst, es brītiņu nejutīšos kā stulba lose?" viņš vienalga klāj vaļā, ko es nemāku, kas man nesanāk, ka es kaut ko esmu uzminējusi nepareizi, kas man izskatās debīli un cik es pati esmu debīla. Tāpēc esmu iemanījusies otrās grupas jautājumus uzdot spogulim nevis papagailītim. |
|