|
Nov. 29th, 2016|11:28 pm |
Dažkārt redzu sapni, kas it kā mēdz atkārtoties. Sižets ikreiz atšķiras, taču pamatmotīvs paliek tas pats. Es kāpju augšup. Tādā kā Ģedimina pilskalnā kopā ar Eļektroņiku&draugiem; kaut kādā tornī kopā ar princi; kaut kādā zaļā pakalnā kopā ar reāliem drugāniem utt. Kāpju ilgi, taču kāpšanu vispār nemana, jo ir foršs tusiņš. Tad pakalna/torņa/vaikānutur augšā man aiz kaut kā aizķeras kāja, es klūpu un ilgi, ilgi ripoju lejā. Kad esmu noripojusi lejā, lēnām piesvempjos kājās, skatos augšup uz torņa/kalna/vaikānutur galu, kas pēkšņi liekas šausmīgi augsts un tāls, un vienkārši zinu, ka es vairs nemūžam nespēšu tur vēlreiz uzrausties. Tāda pilnīgi sagrauta un sašļukusi arī pamostos.
Nesaprotu, kāpēc tajos sapņos man nekad nav ienācis prātā pēc noripošanas lejā un palūrēšanas augšup vienkārši paraustīt plecus un iet kaut citur - uz mežu vai pļavu, vai pilsētu - kaut kur, kur nekur augšā nav jākāpj. |
|