| Vienacība |
Nov. 20th, 2016|09:35 pm |
Neatceros, vai esmu stāstījusi par Sidu. Zinu, ka daudzreiz esmu sākusi par viņu rakstīt, bet, kā tolaik visbiežāk mēdza notikt ar visu, kam vārdā Bīdīt Tekstus, allaž svītru pārvilka pārlūka Back poga. Jo īpaši, kad jāstāsta par džimu - puiku skaistumkopšanas salonu (tādi Manilā ir vai katrās piektajā durvīs, noteikti vairāk nekā frizētavas un īstie skaistumkopšanas saloni), kas vienubrīd bija apmeties mums kaimiņos, bet vēlāk, par laimi, pārcēlās dažus kvartālus tālāk. Droši vien nokautrējos izklausīties pēc baigās vienacainās beibes aklajo karaļvalstī. Bet varbūt arī esmu stāstījusi. Tā ir, ka nelieto tagus.
Sids bija neiedomājami, neticami, necilvēcīgi, dievišķi daiļš puisis. Persijas princis no Austrumu pasakām un tādā garā. Vienreiz painteresējos, vai viņš nav daļējs irānis, bet viņš esot uzmetis savu juteklisko lūpu: nekāds ne irānis - pusspānis viņš esot. Jaunāks par mani - kādus astoņus, desmit gadus varbūt - nav ne jausmas. Piepičkājies ar steroīdiem, bet tā gaumīgi. Pats viņš tos tirgoja, un ar savu daiļo torsu pats reklamēja. Viņam mūžīgi steriem lipa klāt skuķi, viņš ar viņām visādīgi žonglēja, dažreiz nožonglēja drusku greizi, un tad gāja briesmīgi skaļi.
Sids uzreiz bez liekām ceremonijām deklarēja vīram: "Man ļoti, ļoti patīk tava sieva." Tā viņš tur stāvēja mūsu durvīs, staltais, pašapzinīgais orientālais princis, un raudzījās manī ar skatienu, kas turpmākos gadus bija pazīstams kā "horny puppy look". Sidiņš bieži pie mums nāca uz bodi - ar drugāniem, ar greizsirdīgo wannabe princesi stikla skapī Melu, dažreiz ar meiteņu eskortu vai viens pats. Viņš pret mani vienmēr izturējās ar patiesu cieņu un apbrīnu, man liekas, īstais vārds būtu bruņnieciski, tikai bez tās patronizējošās, vājāko aizsargājošās pieskaņas, kas parasti nāk līdzi komplektā ar bruņnieciskumu. Sids nekad neatļāvās pat necienīgi paglūnēt manā virzienā, neblenza uz pupiem, vienmēr atbīdīja savu krēslu cienīgā attālumā, ja man vajadzēja pienākt klāt viņa kompim vai pleisteišenam (atcerieties, Filipīnās personālās telpas, distances vispār nav kā šķira), rātni pagaidīja, ja man steidzami tagad un tūlīt bija jānosit kāds mošķis vai cilvēks, un vispār no viņa izturēšanās bija skaidrs, ka, ja vajadzētu, atdotu dzīvību par šito vienacaino karalieni bez vārda runas. Bez vārda runas, jo mēs nekad nesarunājāmies, nepļāpājām ārpus nepieciešamā biznis minimuma. Ja mums ar vīru gadījās sakašķēties, tad Sids viņam vēlāk sprediķoja, ka viņš neizturoties pret mani ar man pienākošos cieņu. Man savukārt uz ģīmja bija uzmaukts mūžīgais pokerfeiss, jo, nu, vai ne. Tā mēs tā jocīgi dzīvojām. Vēlāk džims pārvācās, un Sids nāca retāk. Tad es paliku veca un resna, uz pusgadu aizbraucu, atbraucu, mēs pārvācāmies, un tā es Sidu sen nebiju redzējusi. Sākot apvelties, man stāsta. |
|