|
Nov. 20th, 2016|02:39 pm |
Tikt pie savas viensētas? Droši vien visi cilvēki, kas dzīvo pilsētās daudzdzīvokļu mājās, neko negrib dzirdēt par savām viensētām.
Bet, pieņemsim, es tomēr pie tādas tiktu. Ar visu suni - laimes pūķi, kurš vienā jaukā dienā nepārvērstos par gmorku. Un es tur tā jauki viena pati ar visādiem zvēriem dzīvotos, rušinātos pa savām dobēm, bet noteikti tak agrāk vai vēlāk uzkultos kaut kādi čigāni vai purni no kaimiņu pagasta, vilktos pie manis dzert tēju vai ļergu, un es, labs cilvēks būdams, kautrētos viņiem pateikt, lai piš nahuj no mana privātīpašuma. Tādēļ man nāktos viņiem iestāstīt, ka te dzīvo nejauks spoks, un biedēt nelūgtos purnus ar pašas inscenētu spokošanos,un,ja ziņkārīgie purni, tā vietā lai bēgtu no nejaukā spoka un manas omulīgās viensētas, izdomātu palikt, lai redzētu to slaveno spoku paši savām acīm, tad man viņus nāktos pārbiedēt tik briesmīgi, ka viņi nejēgā joņotu prom tā, it kā viņiem spoks pie pakaļas būtu pielaidis uguni, un viņi bezjēgā ieskrietu kur? MANĀ kūtī - lūk, kur viņi ieskrietu, un man atkal nāktos uzrīkot spokošanos, kamēr es, kautrīga lāga dvēsele būdama, teiktu tiem purniem, lai tak uzkavējas MANĀ privātīpašumā, cik vien tīk - mani ļoti iepriecina viņu šarmantā kompānija. Tā man, visticamāk, klātos manā viensētā. Kamēr vien pasaulē būs citi cilvēki, noteikti kāds uzkulsies un besīs mani ārā. Tā ka nau vērc. |
|