|
Nov. 6th, 2016|01:44 am |
Ir tā dēvētās salmu atraitnes. Nez, kas esmu es - salmu šķirtene? Salmu kas? Vai es ar, vai es bez.., cilvēks tik uz pus'? Šo dziesmu es Manilā reizēm pie sevis klusītēm dudināju. Kad vispār nevarēju parunāt, ne vārda pār pirkstgaliem pārvelt. Tagad jau atbilde mazliet skaidrāka, bet vienalga kaut kur nesaprotami karājos. Vīrs (kāpēc es viņu saucu par vīru? bet par ko citu tad lai viņu sauc?) gan tagad dudinātu šo dziesmu, ja viņu zinātu. Vispirms es, tagad viņš. Kā mēs tā atsinhronizējāmies. Lai gan nē, viņš nedudinātu vis. Viņš atsakās noticēt, un kā lai es izdaru tā, lai viņš notic. Un vai vispār vajag. Varbūt man pašai jāatnotic? Bet kā?
Un kāpēc, šķiet, sievieti lielos vilcienos redz tikai divos variantos: vai nu kā ļaunu, bezsirdīgu kuci, vai sakņupušu žēlīgu sērdienīti?
|
|